Ceļā uz krīzes apturēšanu

Abu valstu vadītāji bija puslīdz vienisprātis, ka Gruzijas un Krievijas attiecībās pastāv smagi risināmas, bet ne neatrisināmas problēmas. Saakašvili tieši Pēterburgā vairākkārt tikās ar Krievijas iepriekšējo prezidentu, tagadējo premjerministru Vladimiru Putinu, un ikreiz šīs tikšanās ievadīja attiecību pasliktināšanos. Neatkarību pasludinājušās, taču starptautiski par valstīm neatzītās Gruzijas provinces Abhāzija un Dienvidosetija, protams, saņēma neafišētu Krievijas atbalstu un kalpoja kā "striķītis, aiz kura raustīt Gruziju". Kad kļuva skaidrs, ka Gruzija saglabā orientāciju uz integrēšanos Rietumu struktūrās, vispirmām kārtām NATO, bet politiskajiem spēkiem, ar kuriem Kremlis varēja cerēt atrast kopīgu valodu, nav izredžu iegūt varu, sākās Krievijas ofensīva "Abhāzijas frontē". Uz Abhāziju izvēle, visticamāk, krita tāpēc, ka Dienvidosetijā osetīni un gruzīni (aptuveni 35% iedzīvotāju) dzīvo pamīšus, turpretim Abhāzijā pilsoņu kara laikā notika etniskā tīrīšana, un gruzīni kompakti apdzīvo tikai nelielu kalnainu Abhāzijas apvidu. Jau kopš 2002.gada Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāji varēja brīvi iegūt Krievijas pilsonību. Tiek lēsts, ka to saņēmuši vismaz 80% Abhāzijas iedzīvotāju. Gruzija tiecas atgūt teritoriālo integritāti, savukārt Krievija to formāli nekad nav apšaubījusi, galvenokārt tāpēc, ka pati ir federāla valsts. Krievijas valstiskās integritātes saglabāšanas vārdā notika abi Čečenijas kari. Tbilisi piedāvāja Abhāzijai ļoti plašu autonomiju, viceprezidenta amatu un veto tiesības jautājumos, kas skar Abhāziju. Bija naivi gaidīt, ka Abhāzijas marionešu valdība to pieņems, tomēr piedāvājums tika izteikts, un —noraidīts. Aprīļa vidū toreizējais Krievijas prezidents Putins deva uzdevumu nodibināt ar Abhāziju un Dienvidosetiju ekonomiskus un konsulārus sakarus, sekoja papildus "miera uzturēšanas kontingenta" — desantnieku un artilērijas — nosūtīšana uz Abhāziju un paziņojums, ka Krievija savu pilsoņu interešu aizstāvēšanai var izmantot militāru spēku. Visbeidzot Krievija pārvietoja uz Abhāziju dzelzceļa karaspēka vienības, to pamatojot ar nepieciešamību savest lietošanas kārtībā kara laikā izpostītu dzelzceļa līniju. Gruzija spēja atbildēt tikai ar mazpārliecinoši pieņemtu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju (tai ir ieteikuma raksturs) par bēgļu atgriešanos savās agrākajās dzīves vietās Abhāzijā un starptautiskas palīdzības meklējumiem. Līdz ANO līmenim nonāca arī virs Abhāzijas notriektās Gruzijas bezpilota izlūklidmašīnas lieta. Krievija to apstrīd, taču ir pierādīts, ka mazo lidaparātu notriecis Gruzijas gaisa telpā iebrucis Krievijas armijas iznīcinātājs. Krievija apsūdz Gruziju centienos ar militāru spēku atgūt kontroli pār Abhāziju, tikai apsūdzība ir aiz matiem pievilkta. Gruzija uzskata, ka Krievijas pēdējā laika aktivitātes nozīmē Abhāzijas pakāpenisku aneksiju, un tā faktiski jau notiek. Jāteic, Gruzijas palīdzības meklējumi izrādījās sekmīgi. ASV Senāts nule kā pieņēma rezolūciju, kurā Krievijas oficiālie paziņojumi raksturoti kā "provokatīvi" un "Gruzijas teritoriālo integritāti graujoši". Līdzīga ir Eiropas Savienības (ES) nostāja. Par šīs nedēļas sensāciju kļuva ES ārpolitikas koordinatora Havjera Solanas ierašanās gan Tbilisi, gan Suhumi nolūkā veicināt ne tikai politiskos, bet arī ekonomiskos kontaktus. Uz jaunnedēļ Briselē paredzēto NATO dalībvalstu aizsardzības ministru tikšanos uzaicināts ierasties arī Krievijas militārā resora vadītājs Anatolijs Serdjukovs. Tikšanās reizē tiks aplūkots stāvoklis konflikta zonā, balstoties uz atzinumu, ka Maskavas rīcība "nekādi neveicina pastāvošo problēmu risināšanu". No dienu iepriekš notikušas tālruņa sarunas Medvedevs zināja, ko no viņa sagaida Saakašvili: visu papildkontingentu izvešanu no Abhāzijas un Putina aprīlī dotā rīkojuma atsaukšanu. Un tomēr saruna notika, un tai ir pat puslīdz pozitīvs rezultāts. Tiesa, Medvedevs noraida starptautisko vidutāju piedalīšanos Abhāzijas problēmas risināšanā, uzskatot, ka Krievija un Gruzija var to darīt pašu spēkiem. Medvedeva miermīlību var skaidrot dažādi, vispirms jau ar to, ka Krievijas agresīvās aktivitātes saņēmušas tai acīmredzot negaidīti spēcīgu starptautisku pretsparu. Taču iespējams arī cits galvenais motīvs: darīt citādi, nekā būtu rīkojies viņa priekšgājējs. Iespējams, ka sācies drāmas Divi lāči vienā midzenī pirmais cēliens.