Avīzes slēgšanai nebija finansiālu iemeslu; britu prese secina, ka patiesībā News of the World bija avīze, kas «nomira no kauna».
Droši vien, ka liela daļa britu pārāk nesēro par News of the World nāvi, jo tas bija dzeltenās preses izdevums, kas rakstīja galvenokārt par slavenībām, seksu un šausminošiem noziegumiem (vislabāk, ja vienā rakstā bija apvienotas visas trīs sastāvdaļas). Britu preses tirgū ir ļoti nikna konkurence, tādēļ žurnālisti bija gatavi darīt visu iespējamo, lai iegūtu ekskluzīvu informāciju. Arī pārkāpt likumu, nelikumīgi noklausoties ievērojamu cilvēku sarunas. News of the World žurnālisti noklausījās ne tikai karaļnama locekļus un citas slavenības, bet arī vienkāršus cilvēkus, kas bija nonākuši preses uzmanības lokā. Piemēram, viņi noklausījās Irākā un Afganistānā kritušo karavīru ģimenes locekļu sarunas.
Kad sabiedrība uzzināja par šiem pārkāpumiem, sašutuma vētra gāzās ne tikai pār News of the World, bet arī pret laikraksta īpašnieku Rūpertu Mērdoku, kuram pieder pasaulē ievērojamākais mediju koncerns. 80 gadu vecais Mērdoks kontrolē tādus laikrakstus kā The Times, The Sun, The Wall Street Journal u. c. Lielbritānijas politiķi vienmēr centušies uzturēt draudzīgas attiecības ar Mērdoku, jo apzinājās, ka viņa laikraksti var būtiski ietekmēt vēlēšanu iznākumu.
Taču tagad daudzi cenšas norobežoties no Mērdoka, aicinot saraut ciešās saites starp politiķiem un mediju magnātiem. Austrālijā dzimušais Mērdoks nav vienīgais ārzemnieks, kurš ieguvis lielu ietekmi britu medijos. Piemēram, krievu miljardieris kādreizējais VDK darbinieks Aleksandrs Ļebedevs iegādājies britu laikrakstus Evening Standard un The Independent.
Skandāls, kas beidzies ar News of the World slēgšanu, ir laba mācība žurnālistiem ne tikai Lielbritānijā, bet arī citur pasaulē. Pirmkārt, dzīšanās pēc kārtējā skandāla un cilvēku privātās dzīves robežu ignorēšana dažkārt var beigties bēdīgi. Cerams, to apzinās arī Latvijas dzeltenās preses izdevumi, kas uz savu britu kolēģu fona vēl ir diezgan maigi un miermīlīgi. Otrkārt, preses darbu nedrīkst pakārtot medija īpašnieku politiskajām ambīcijām. Ceturtā vara galvenokārt ir atbildīga savu lasītāju, nevis politisko ietekmi alkstošu mediju magnātu priekšā.