Cilvēki baidās tikt vētīti publiskajā telpā

Pilnīgi pretēji tas ir viņpus Atlantijas okeāna. Prezidenta vēlēšanas vēl aiz kalniem, bet ASV republikāņi jau steidz vērtēt potenciālos kandidātus, trīs dienas iepazīstoties ar savas partijas nākotnes spožākajām cerībām. Tur grūtākais ir nevis izturēt publikas vai oponentu kritiku, bet gan tā saucamais «smieklu tests» - pārbaude, vai visādā ziņā rūdītu politiķu ieceres neizraisa klausītāju smieklus muļķības vai neiespējamības dēļ. Taču izvairīties no skaidrojuma par dīvainībām biogrāfijā (lēmumi, izteikumi utt.) nevar neviens.Vai nebūtu tikai loģiski arī mums rīkoties tāpat? Partijas nosauktu savus kandidātus, nevalstiskās organizācijas savus, citi paši pieteiktos, sanāktu draudzīgi kopā, atklātu savu redzējumu un atbildētu uz nepatīkamiem jautājumiem. Tad ne tikai zoodārza oligarhi vai atsevišķi deputāti, bet arī viņu vēlētāji varētu saprast, vai netiek pirkts kaķis maisā.Taču žēlsirdīgais ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis nabaga kandidātus grib tomēr pasaudzēt. Saprotiet, «cilvēks nokļūst zem milzīga sitiena, preses spiediena» (BNS). Nu, kā gan kaut ko tik nežēlīgu dzīvai būtnei kāds varētu nodarīt? Kā no cilvēka var prasīt izturēt tādas ciešanas?Iespējams, vairums lasītāju nezina, kādas saistības uzņemas tie, kas vēlas kļūt par pilsoņiem naturalizējoties. Viņiem ir jāparaksta solījums: «Es apņemos, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību.»Ja nu kāda amata kandidātam ir bail no publiskas vētīšanas un kritikas vai sava viedokļa paušanas, kā gan viņš pildīs savus pilsoņa pienākumus nopietnāku briesmu gadījumā? Jo nesaudzēt dzīvību Latvijas labā esot «nerakstīts likums» (tā Tieslietu ministrija), kas «izriet no pilsoņa statusa un jēgas» (Saeimas Juridiskais birojs).