Cilvēki baidās tikt vētīti publiskajā telpā

Nē, autor, drīzāk jau cilvēki vienkārši negrib tikt publiski piesmieti Saeimas debatēs un balsojumā.

Jā. Kad TV3 raidījuma nekā personīga dīva Ilze Jaunalksne gribēja izspiest no valsts 300 tūkstošus par to, ka TV skatītājiem radās iespēja no Jaunalksnes vārdiem saprast, ka šis raidījums ir korumpēts, tad tiesas bija "uz pakaļkājām". Ja kāds vienkāršs mirstīgais kaut ko tādu paprasītu, tad viņš tālāk par uzgaidāmo telpu netiktu - tiesas sekretāre piezvanītu uz Tvaika ielu, lai savāc.

Latvijā problēma ir tā, ka nav atrisināts atbildības jautājums. Ar stāstiem par vārda brīvību plašsaziņas līdzekļi pasūtījuma vai sava prieka pēc var nozākāt cilvēku un pēc tam izlikties, ka nekas nav noticis Ja kāds pēc tam nav apmierināts ar nepamatoti uzkrautajiem mēsliem, viņam ir teorētiskas tiesības vērsties tiesā. Bet tas nozīmē, ka apmelojumi atkal un atkal apceļos mēdijus un cilvēks būs arvien dziļāk un dziļāk tajā apmelojumu purvā, bet cerības uz taisnīgu noregulējumu un samērīgu kompensāciju ir visai niecīgas, jo Latvijā tiesas baidās no žurnālistiem.

Normālas analītiskas žurnālistikas vispār nav. Piemēram vakar vakarā - pasaules apceļošana Latvijas valsts televīzijā 7.kanālā. Viens šmurguļa žurnālistelis pilnīgi mierīgi pazākājas par vienu no Latvijas premjerministriem. Pretīgi pēc tam tādu raidījumu skatīties. Bet es taču par to maksāju, lai tas mēsls par valsts naudu apbraukā pasauli.

Domāju - šim jautājumam ir daži "zemūdens" akmeņi. Cik analītiski pieiet izteikumiem? Vai zināms viss stāsts, kālab šādi izteikumi bijuši? Vai cilvēk spēj pamatot savu lēmumu argumentēti? Diemžēl Latvijā ir izteikta tieksme uz jautājumu neatbildēt un lēmumu vai spriedumu neargumentēt. Tāpat - uz cilvēku skatīties tikai vienā, noteiktā leņķī. Piemēri nav tālu jāmeklē - palasiet kaut šāsdienas kolēģu viedokli par Ilzi Brands-Kehri - fakts, ka viņa kādam baram šķiet nesimpātiska automātiski izslēdz viņu no to cilvēku loka, kas varētu un var izteikt lietderīgus spriedumus. ASV ir 100x vairāk iedzivotāju un interešu grupas NAV tik izteiktas un krasi pretimstāvošas. Latvijā nereti preses izdevumi zaudē gaumi tieksmē ieriebt: tad Diena katru numuru piekasās Lembim, tad NRA un Veidemane - vajag vai nevajag katra burta galā sunī Vairu, tad Šķēle līdz putām labs, tad Repše pēkšņi slikts utt. Mums ir maz argumentētu izvērtētāju un daudz informatīvas drazas.

Izskatās, ka te virsroku ņem latviskā mentalitāte - pašiem visādi mēsli azotē, ar tiem netiek galā, un tāpēc skrien un bļauj par citiem, cik tie slikti. Tad, kad otrs apspļaudīts, pašiem paliek mazliet vieglāk ap sirdi, jo tas otrs ir sliktāks, bet daudziem tas sagādā pat orgasmu aizvietojošu baudījumu.

Kam un par ko būtu jālūdz piedošana par 20 vai 230 gadus vecām lietām, kas uz šodienu vispār nav attiecināma? Un, ja arī kāds būtu lūdzis piedošanu, vai tāpēc rimtos ķengas?

....kalvīts taču kādreiz teica, ka gandrīz katrs ir apzadzis valsti vai kā citādi bijis negodīgs...cilvēki vienkārši jūt ,ka viņi nav tīri un pēkšņi šmuces būs publiski redzamas.....kā citādi var izskaidrot dažādu korumpantu popularitāti un ievēlēšanu ,"mazie cilvēciņi" balso par sev līdzīgiem vai grib līdzināties, lemberga 22 rokas cilātāji saeimā, tam lielisks piemērs...

Kad mēģināju,nu jau pirms daudziem gadiem, pavisam nelielā mazpilsētā paust savu skatījumu un kandidēt,ne tikai elektronisli,bet arī 6 vēstulēs uz mājas adresi saņēmu ne tikai skaidrojumu kas es esmu,bet arī kāda ir mana sieva un pie kuras sētas suņi sakodīs bērnus nākot no skolas vai ballītes.Es ,protams,atteicos,jo ja pats sevi kautkā vēl aizstāvēt varu,tad ko darīs bērni pēc noriešanas skolā,apzagšanas un varbūt pat fiziskas ietekmēšanas ?

Кто старое помянет, тому глаз вон. Bet tas gadījumam, kad lūgta piedošana, kā atbilde pāridarītājam uz viņa lūgumu piedot. Kāds ir lūdzis piedošanu? Nav dzirdēts.

Krieviem ir tāds teiciens: kto staroje pripominajet, u tovo glaz doloi! Mums ir otrādi. Jo vairāk rakājies un senākus notikumus atklāj, jo "krutāks" esi. Ja pareizi atceros, tad Endziņam izraka 30 gadus vecus notikumu, kas nu nekādi vairs nevarētu negatīvi ietekmēt viņa šodienas rīcību.

Viena lieta ir, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību. Pavisam cita lieta ir pakļaut sevi un savus tuvākos pretīgai noķengāšanai par to, ka tu esi normāls cilvēks ar savām īpašībām, tai skaitā arī vājībām un kļūdām.

Latvijā cilvēkus nevērtē pēc viņu izglītības, idejām studiju laikā un vēlāk, pēc tā, ko viņi no savām iecerēm ir īstenojuši. Pie mums augstākais žurnālistikas lidojums ir atrast "kompromatu" un to pareizi iesaiņot. Tā, lai zāle pēc tam neaug.

Ik katram, kurš ir dzīvs cilvēks un nav pilnīgs paipuisītis dzīvē ir kaut kas tāds, par ko viņu, prasmīgi apejoties ar vārdiem, var pataisīt par pēdējo nelieti! Un tad jau jautājums ir tikai: kuras partijas nopirktājā vai uz[pirktajā mēdijā žurnālists strādā; cik žurnālistam samaksāja; ko žurnālistam par to apsolīja.

Cilvēki ne tik daudz baidās tikt vētīti publiskajā telpā, cik baidās tikt vienkārši noķengāti.