Iepriekš premjers iniciēja neformālas ekspertu grupas izveidi, kurai būtu jādod savi priekšlikumi par sabiedrisko mediju Latvijā. Tās nosacīts vadītājs bija Arvils Ašeradens, bet kā eksperti piesaistīti arī Jānis Domburs, Anda Rožukalne un vēl citi. **Latvijas televīzijas žurnālists Jānis Domburs:**
Diskusijas lielākā traģika bija tā, ka pie galda sēdēja paliels bariņš cilvēku, kuri spēja ļoti labi izstāstīt to, cik medijiem ir maz naudas Eiropas kontekstā, kuram kur vajag vai nevajag iejaukties, kurš kam ir vai nav kaut ko teicis un pārmetis. Tas ir bezgalīgs stāsts. Šie cilvēki nebija gatavi izkāpt no saviem, ja ne ierakumiem, tad vismaz saviem mundieriem un vienoties vienā lielā kopīgā uzstādījumā. Runa nav arī par to, ka katrs vilktu deķi uz savu pusi, jo tad tas būtu viens deķis, bet tāda nav. Padome sēž un redz visu no vienas puses, citi no otras puses. Tāpēc baidos, ka teiciens - uztaisīsim vēl vienu darba grupu, lai visu noraktu -, šajā gadījumā ir pareizs. Ja darba grupu uztaisa ar enerģiju, pamatīgu atskaites punktu un līderību, tad tur kaut kas var sanākt. Bet, ja darba grupu uztaisa tā, lai radītu iespaidu, ka tas viss kaut kā turpinās, tad tas ir bezjēdzīgi.
Tas, ko vakar vajadzēja izdarīt, panākt, lai visi, kas ap galdu sēdēja, vienojas pozīcijā par to, ka situācijā, kad kliedz skolotāji, mediķi, teātri un pārējie, kam ir pamats kliegt, mēs konstatējam, uz kādu vispārējo kliedzienu fona tiks samazināts mediju budžets un cik pamatoti skaļš līdz ar to ir mūsu kliedziens. Ņemot vērā šo situāciju, a) mēs taisām ugunsgrēka režīmā analīzi, lobismu un cīņu par to, ka šī pozīcija ir nepamatoti samazināta; b) lai mēs to pamatotu, mums ir jāstrādā ilgtermiņā, skatoties, kur mēs ar šo pozīciju ejam. Tas viss tur izskanēja, bet palika kaut kur gaisā, nemanīju tur nekādu enerģiju vai līderību.
Vakardien bija jāpanāk vienošanās, ka ir jābūt ļoti intensīvam un fundamentālam darbam, lai saprastu, kur virzīties. Nevajadzētu to vilkt garumā, jo skatoties pēc precedentiem, mums jau ir gadiem ilgi tapis likums, kas jau likumprojekta stadijā ir novecojis. Ar tādiem pašiem panākumiem mēs sasniegsim situāciju, ka mēs kaut ko tikai tur stumdīsim un kaut kas arī notiks. Latvijas pieredze rāda, ka mums ļoti daudzās nozarēs bijušas pseidodemokrātijas, pseidoattīstības vai pseidosasniegumu gadījumi. Tagad būs pseidosabiedriskie mediji. Viņi jau būs, viņi stāstīs, ka visu ko dara, stāstīs par to, cik viņi ir kolosāli, bet viņus skatīsies nez kāpēc tikai katrs desmitais. Es baidos, ka tās ir tās izredzes.
Mediju kritiķe Anda Rožukalne
Uzskatu, ka nevajadzētu atlikt mediju apvienošanu. Tā būtu jāsāk
diezgan ātri. Vakar izskanēja uzskaitījums, kāpēc nevar, bet nevis, kā
mēs varēsim. Domāju, ka nevajag dalīt – nākamais gads un tad tālā
nākotnē būs tas lieliskais jaunais medijs. Nākamais gads un tuvākie
mēneši ir pirmais solis, lai izmainītu kvalitāti un ietekmi
sabiedriskajam medijam, lai tas būtu tendenču noteicējs. Tās nav
savstarpēji šķiramas lietas. Muļķīgi būtu tāpēc, ka ir grūtības,
strādāt tā, kā bija, ka tikai notiek. Diezgan absurds man liekas NRTP
uzstādījums – veidojam jaunu mediju no nulles, jo, ko tad darīs ar
esošo?
No apvienošanas nevajag baidīties, jo tas ir dabisks un loģisks
process, ka izveidojas liels dažādu formātu medijs. Latvijā ir jūtamas
ilgas pēc augsti kvalificētas sabiedriski politiska nedēļas žurnāla,
piemēram, Latvijas The Economist, arī prese varētu būt sabiedrisko mediju formāts. Būtu muļķīgi šo ekspertu grupas idejas pamest pusratā. Tā būtu jāturpina.
Iebildums, ka premjers iejaucas sabiedrisko mediju apvienošanās procesā, ir pamatots, jo tas nav viņa kompetencē. Pareizais ceļš varbūt būtu sadarbībā ar esošo struktūru – Nacionālo radio un televīzijas padomi, kur tā saucamo Ašeradena vadīto projektu virzīt tālāk. Neteiktu, ka radio un televīzijas vadība pretojas apvienošanās idejai, drīzāk pretestība ir saistīta ar to, ka ir ilūzija, ka apvienojoties mēs iegūsim lētu mediju un tā kā šobrīd viss, kas maksā mazāk, skaitās, ka ir ieguvums – šai izpratnei ir pretestība.
Arvils Ašeradens
Nesen trīs cilvēku darba grupa – es, Inta Brikše un nedaudz Egils Levits nonācām pie secinājuma, ka vajadzētu domāt par jaunu fundamentālu sabiedriskā medija reformu un sākt virzīt šo procesu tagad. Līdz šim mediji manas aktivitātes uztaisījuši par daudz lielākām nekā tās bija. Mana darbošanās pievērsa milzīgu sabiedrības uzmanību, tas izraisīja nervozitāti NRTP pusē, jo tas patiesībā bija jādara viņiem. Finālā tas radīja debates sabiedrībā. Man kā cilvēkam, kas nācis no privātā sektora, kur lēmumus pieņem ātri un precīzi, ir jāmācās veids, kā jārīkojas parlamentārā demokrātijā, kad jātērē liels laiks, lai cilvēkus pārliecinātu. Mediju apvienošana ir neiedomājami sarežģīts process. Pirmkārt, tas attiecas uz sabiedriskā medija finansējumu, otrkārt, mediju pasaule ir fundamentāli mainījusies. Es ceru, ka Saeimas priekšsēdētājs saņems dokumentu no valdības vadītāja un tiks meklēts risinājums, kā izveidot darba grupu.
A.Ašeradens intervijā Latvijas radio