Tas ir diezgan patiess stāsts no politiķu puses – tā mēs saņemam atbildi uz to, kāds nākotnē varētu būt sabiedriskā medija liktenis. Esmu pārliecināts, ja politiķi nenodefinēs sabiedrisko mediju lomu, tad mēs sagaidīsim to, ka sabiedriskie mediji tiks izslēgti. Situācija ir diezgan bīstama.
Es šodien negribētu tālāk diskutēt par sabiedrisko mediju saturu – par to var daudz runāt, bet šoreiz par to, kāpēc sabiedrisko mediju saturs ir tāds, kāds tas ir. Vispirms – kādiem jābūt sabiedriskajiem medijiem Latvijā. Sabiedriskie mediji ir investīcijas nākotnē. Ja sabiedriskais medijs ir šodiena un darbojas reklāmas tirgus apstākļos, tad mēs esam ļoti pakārtoti sabiedrības interesēm, jo katrs mājās ar savu pulti nobalso par to, ko grib. Līdz ar to ir svarīgi, lai sabiedriskajiem medijiem būtu stabilāks garants un būtu skaidri nodefinēts, kādiem sabiedriskajiem medijiem jābūt. Tad tā būtu investīcija nākotnē, un mēs varētu daudz vairāk rādīt tās pārraides, kas šodien it kā nav pieprasītas, bet ko varētu pārvērst par pieprasītām nākotnē, ja tās tiešām sāktu rādīt.
Neliela atkāpe – nesen biju Melnkalnē, un mani aizveda pie 2000 gadu veca olīvkoka, kas bija pasludināts par svētkoku. Kāpēc? Izrādās, ka olīvkoks pirmo ražu dod pēc 60 gadiem un tikai simtajā gadā šī raža ir saimnieciski nozīmīga. Stāvot pie olīvkoka, es sapratu, ka tā ir lielākā Latvijas problēma – mēs nestādām olīvkokus savām nākamām paaudzēm. Mēs domājam tieši šodien, tieši šajā brīdī. Tāpēc mums būtu vērts mainīt savu attieksmi un godīgi sev pajautāt – ko ieraudzīs nākamās paaudzes. Es esmu pārliecināts, ka pirmais olīvkoks Latvijā ir izglītība. Ja mēs neieguldīsim naudu un enerģiju izglītībā, tad pēc brīža sabiedriskajam medijam nebūs ko uzrunāt. Finansiālā situācija televīzijā ir ļoti būtiski izmainīta – 2010. gada janvārī mums ir iezīmēti 4, 3 miljoni. Lai jūs saprastu, es gribu paskaidrot, ka no šīs summas 2,3 miljonus mēs maksājam par apraidi, 1 miljons ir pastāvīgās izmaksas ēkai, un parēķiniet paši, kas paliek pāri. Bet ja šajā brīdī ir jāizšķiras par labu izglītībai, tad, cienījamie deputātu kungi, pieņemiet lēmumu un izslēdziet sabiedriskos medijus. Nav vērts tālāk tos mocīt, jo problēmas rodas gan tiem, kas veido raidījumus, jo viņi saņem nepietiekamu finansējumu, gan tiem, kas skatās. Kad raidījumi nonāk ēterā, sabiedrība saka – ko jūs rādāt, kāpēc tas ir tik nekvalitatīvi? Tāpēc šajā brīdī es aicinu domāt par to, kas tad būs tas nākotnes olīvkoks un vai sabiedriskie mediji tajā ietilpst. Ja jūs uzskatāt, ka ietilpst – tad var sākt runāt par nākotnes vīzijām. Un vēl – lai jūs saprastu finansiālas lietas – “Hameleonu rotaļu” sērija maksā 260 dolāru. Lai Latvijā uzfilmētu “Likteņa līdumnieku” vienu sēriju, vajag 17 tūkstošu latu. Tā ir tā būtiskā atšķirība, un to jūs ieraugāt ēterā. Man kā saimniekam izdevās četru gadu laikā optimizēt televīzijas darbu – 2008. gada 1. janvārī mēs sākām ar 1 miljonu uzkrājumu, ko bijām paredzējuši investēt tehnikā, jo žurnālistiem nav ar ko strādāt. Situācija uz 2010. gada 1. janvārī Latvijas televīzijā ir katastrofāla, un es domāju, ka Latvijas radio jums pastāstītu līdzīgu stāstu. Sabiedriskajai televīzijai būtu jākļūst par investīciju nākotnē, investīciju sabiedrībā ar lielu audzinošu nozīmi. Bet nobeidzot – es vēlreiz gribu pateikt, ka piecās minūtēs nevar izstāstīt to, par ko es runāju piecus gadus, mēģinot uzrunāt deputātus.
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)