Viņa gan norāda – neņemot vērā tik retās vācu kancleru vizītes, Vācijas un Latvijas attiecības tradicionāli bijušas labas. Uz jautājumu, vai vizītei nebūs formāla, jo kanclere viesojas visās Baltijas valstīs, profesore neslēpj – oficiālās vizītēs ir grūti atdalīt formālo no neformālā, taču jebkurā gadījumā tām vienmēr ir savas politiskās sekas. Arī šī kancleres vizīte neko būtisku valstu savstarpējās attiecībās nemainīs, taču pavērs iespējas plašākai ekonomiskai sadarbībai. “Nenoliedzami – Eiropas Savienības ietvaros šobrīd notiek spēku pārbīde. Vācija mēģina veidot aliansi ar Franciju, taču apzinās – viena vai divas valstis neveidos savienības kodolu, tādēļ tā pauž atbalstu valstīm, kurās saskata iespējamos ilgtermiņa sadarbības partnerus,” savu redzējumu uz ES politiskajiem procesiem skaidroja LU profesore.“Vāciju Latvijā interesē lieli investīciju projekti. Bet tiešām lieli. Tas attiecas uz enerģētikas jomu, tādēļ tika piesauktas arī attiecības ar Krieviju,” uzskata Ž. Ozoliņa. Vācija Latvijai esot būtisks tirdzniecības un investīciju partneris, kuras piedāvātās iespējas netiek pilnīgi izmantotas. Bez enerģētikas, profesore uzskata, ka abām valstīm nākotnē varētu veidoties veiksmīga ekonomiskā sadarbība IT, farmokoloģijas un ķīmiskās rūpniecības nozarēs. “Taču tas būs iespējams, ja Latvija spēs novērtēt un izmantot šo potenciālu. Šobrīd jādomā pie tā, ko Latvija Vācijai spēj piedāvāt nevis otrādi,” norādīja Ž. Ozoliņa.
Politologs Andris Sprūds:
No Angelas Merkeles vizītes jēga ir gan valstij, gan konkrētiem politiskiem spēkiem, jo Latviju ne katru dienu apmeklē viens no pasaules politiskajiem līderiem, un šādas vizītes ceļ arī pie varas esošās valdības prestižu. Tas, ka šāda mēroga amatpersonas ir gatavas ierasties Latvijā, netieši ir arī atbalsta paušana valdošajai koalīcijai.
Runājot par kancleres izteikumiem par sadarbību ar Krieviju, Vācija ir primārais Krievijas partneris Eiropas savienībā (ES). Francija un Itālija arī cenšas, un, varbūt, šo valstu līderiem ir labākas personiskās attiecības ar Medvedevu, bet Vācija ir acīmredzami pirmajā vietā ekonomiskās un institucionālās sadarbības ziņā, un tādēļ, esot šeit, Latvijā, kur jautājums par attiecībām ar Krieviju ir aktuāls, trīspusējās sadarbības jautājums pats no sevis kļūst svarīgs.
Tas, ka Merkeles pozīcija ir bijusi, no vienas puses, nomierinoša, ka NATO stratēģiskajā koncepcijā tiek garantēta drošība jaunajām dalībvalstīm, bet no otras puses, iesaistoša, ka tomēr vajag runāt arī ar Krieviju, nav pārsteidzoši.
Nenoliedzami svarīgi ir arī enerģētikas jautājumi, kur varbūt var parādīties kāds “mazais trīsstūris” – neiebilstiet pret Nordstream, bet mēs centīsimies nodrošināt, lai Kreivijas gāze ir visiem ar garantijām no ES puses. Tādēļ, nenoliedzami, šeit bija jārunā arī par investīcijām Baltijas enerģētikas sektorā no Vācijas puses.
Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš:
Mēģināt atšifrēt, ko nozīmē valstu vadītāju izteicieni, ir ierasta problēma. Jābūt reālistiem un jāskatās, ko kurš var. Merkele var izmainīt nodokļu režīmu un sevis pieņemtos lēmumus, bet viņa nevar ietekmēt to, ko vācu bizness varētu veikt Latvijā vai Baltijā.
Uzņēmējam izdevīgi ir iesaistīties tajā projektā, kas nes kapitāla atdevi, un tur nevar būt nekādi politiski zemteksti. Ja Latvijas pusei būtu kāds šāds projekts, vācu uzņēmēji tajā iesaistītos, tādēļ jāprasa, ko Latvijas puse ir solījusi.
Ja jau vizītes laikā ir pieminēta Liepājas elektrostacija, tad, acīmredzot, kāds no Merkeles personāla ir pastāstījis, ka Latvija ir gatavojusies izsludināt konkursu un saņēmusi Eiropas komisijas piekrišanu, ka šim projektam tiek sniegta valsts palīdzība, un kādēļ gan Vācijas uzņēmumi nevarētu piedalīties šādā projektā?.
No otras puses jāsaka, ka valstu vadītāji nevar pavēlēt privātām kompānijām nodarboties ar to vai to. Un vēl jo vairāk tas tā ir Vācijā, kur visi uzņēmumi ir privāti – tā nav Francija un tā nav Krievija, kur kaut ko var ietekmēt tādā veidā.
(pievienots Andra Sprūda un Jura Ozoliņa komentārs)