Iespējams, ka jauno elektrības pārvades un sadales tarifu dēļ, kaut gan tarifu celšana bija zināma jau iepriekš. Februārī tiešām jaunas vēsmas varēja ienest vairāku finanšu sektora pārstāvju un sociālo zinātņu ekspertu saasināti vērstā uzmanība uz sociālās politikas ilgtspēju demogrāfisko tendenču kontekstā. Viņi gan nepateica neko tādu, ko gribētājs iepriekš nevarēja uzzināt pats.
Jebkurš ceļš uz dzīves uzlabošanu sākas ar novēršamo trūkumu apzināšanu. Diemžēl daudzi uz šādu informāciju reaģē vai nu ar matu plēšanu un krišanu izmisumā, vai rezignāciju, bēgšanu no realitātes, vai arī nihilismu (nekur pasaulē nav tik slikti dzīvot kā šeit!). Tādos brīžos der atcerēties, ka ir gan pasaulē valstis, kurās dzīvot ir vēl daudz sliktāk.
Svārstīšanās starp apātiju un panikas lēkmēm nav veselīga psiholoģiskā vide uz ilglaicīgu attīstību vērstas politikas veidošanai. Nav pasaulē daudz valstu, kurām būtu vairāk priekšnosacījumu būtiskai dzīves apstākļu uzlabošanai tuvāko 5-10 gadu laikā. Vienlaikus nav daudz valstu, kurām būtu vairāk ilglaicīgu risku, kuru nemazināšana var novest pie pamatīgiem satricinājumiem tālākā nākotnē, un nespēja domāt loģiski un stratēģiski var šos riskus tikai pastiprināt.
Mēs esam daļa no bagātu valstu kluba, kuru tirgi mums ir visumā atvērti un kuras mums sniedz ievērojamu finansiālo palīdzību infrastruktūras uzlabošanai. Cilvēku izglītības un prasmju līmenis vairumā gadījumu ļauj strādāt ar daudz ražīgākām tehnoloģijām, nekā viņi strādā pašlaik, šo tehnoloģiju iegādei ir pieejams gan Eiropas fondu, gan banku finansējums. Tātad cilvēkiem, kuriem ir idejas konkurētspējīgu produktu radīšanai, ir iespēja sākt un attīstīt biznesu.
Taču mūsu pašvērtējums ir atkarīgs no pašreizējā dzīves līmeņa salīdzināšanas ar situāciju valstīs, kurās izaugsmei piemēroti apstākļi ir bijuši daudz ilgāku laiku. Tas liek domāt, ka neapmierinātība ar sasniegto mūs nepametīs vēl ilgus gadus. Bet, ja vien šādu neapmierinātību spēsim transformēt rīcībā, tas var būt labs priekšnoteikums izaugsmei. Ja vien to pietiekami apzināsimies.
Nevaram diemžēl izvairīties arī no likumsakarības, ka nabadzība veicina domāšanas veidu, kas savukārt nostiprina nabadzību. Piekrītu sociologam Arnim Kaktiņam, kurš, komentējot jaunākā DnB Nord Latvijas barometra datus, teic, ka krīzes dziļākie cēloņi ir cilvēku galvās - tie ir mūsu pasaules redzējums un kolektīvā apziņa. Protams, ne jau tiešā veidā tie noveda pie straujā bezdarba pieauguma un citām krīzes izpausmēm, taču arī politisko lēmumu pieņemšana, kas veidoja aplamus ekonomiskos stimulus, ir balstīta šajā pašā sabiedrības domāšanā. Par laimi, apburtais loks nav nepārvarams. Neatkarīgi no sabiedrībā dominējošā pasaules redzējuma un kolektīvās apziņas tajā pastāv atsevišķas cilvēku kopienas - uzņēmumi, sabiedriskās organizācijas, apdzīvotās vietas, kuru kultūra ir attīstībai draudzīga. Tās var pamazām mainīt visu sabiedrību, jo šīs konkurētspējīgās vienības aug, ievelkot sevī vairāk cilvēku tiešā veidā, kā arī aizraujot un mācot pārējos ar labiem piemēriem.
Lielākā daļa Latvijas problēmu ir principā atrisināmas, taču tas prasa laiku un pragmatisku attieksmi. Lai valdība varētu veikt strukturālas reformas un ieguldījumus infrastruktūrā, tai vairumā gadījumu nepieciešamas brīvas naudas plūsmas. Taču vēlētāju savstarpēji izslēdzošās vēlmes un tiesiskās paļāvības principi ir valdībai sasējuši rokas, tai faktiski nav rīcības brīvības budžeta līdzekļu pārdalē un enerģiskas attīstības politikas īstenošanā - ja neskaita ES fondu līdzekļus, kas ir vērtīgs resurss, taču ar tiem nevar atrisināt visas problēmas. 67% DnB Nord Latvijas barometra respondentu domā, ka vajadzētu atbalstīt uzņēmējus, un 51% norāda, ka jāpalielina sociālās garantijas, taču diez vai daudzi tāpēc ir gatavi maksāt lielākus nodokļus. Savukārt ir labi zināms, ka esošo budžeta līdzekļu ietvaros lielu papildu iespēju nav.
Latvijas ekonomika patlaban ražo pozitīvus «cietos» datus. Turklāt nav runa tikai par makrodatiem. Ziņās par uzņēmumos notiekošo pašlaik vispār ir grūti atrast kaut ko negatīvu - būtu ļoti ilgi jāmeklē uzņēmumi, kuri šogad plāno mazāku apgrozījumu nekā pērn, mazākas investīcijas un darbinieku skaitu.
Eksportu neietekmēs noskaņojuma svārstības iekšējā tirgū, taču ekonomika un jo īpaši nodarbinātība nevar augt, tikai pateicoties eksportam, - ir jāaug arī iekšējam patēriņam. Līdz ar to joprojām ir risks, ka negatīvais noskaņojums būtiski bremzēs arī «objektīvās» realitātes uzlabošanos. Subjektīvās izjūtas turklāt ietekmē ne tikai pieprasījuma, bet arī piedāvājuma tendences. 15% iedzīvotāju min, ka neredzot nākotni Latvijā, un 14% domā, ka vienīgā iespēja ir ātri aizbraukt, tai pašā laikā darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu profesijās, kuru apgūšana prasa mēnešus, nevis gadus.
Tāpēc sabiedrisko procesu komentētājiem nāksies nodarboties ar akrobātiku - informēt sabiedrību par riskiem, taču darīt to tik maigi un saudzīgi, lai nevienu pārāk nesabiedētu. Tas gan savukārt rada risku, ka stratēģiski nepieciešami, bet tuvākajā nākotnē nepatīkamas sekas radoši lēmumi netiks pieņemti.