Melnais gulbis atpeldēja
Pēc vairākām kļūdainām prognozēm (Brexit, prezidenta vēlēšanas ASV) isteblišmentam (t. sk. presei, ekspertiem) ir divas iespējas: vai nu atzīt, ka "lietu kārtības" modeļi veidoti, skatoties spogulī, vai arī atzīt, ka liela sabiedrības daļa ir kritusi dziļos maldos. Pagaidām liekas, ka izvēle ir par labu otrajai iespējai (prognožu nepiepildīšanās tiek skaidrota ar "fobijām", "nacionālismu" utt., kam isteblišmenta valodā ir nepārprotami negatīvas konotācijas), jo pirmā paredzētu pārāk lielu intelektuālu piepūli. Piemēram, būtu beidzot nopietni jāizturas pret vēstures zināšanām – ja tādas būtu, klaigāšanas par "šoku" un "negaidīto" t. s. populisma uzvaru būtu mazāk. Vienkāršoti izsakoties, tas viss jau Rietumu vēsturē ir bijis, turklāt nemaz nevajag piesaukt XX gadsimta trīsdesmitos gadus Eiropā. Ir epizodes, piemēram, XIX gadsimta–XX gadsimta sākuma ASV. Pat paviršas zināšanas par, piemēram, kristīgās baznīcas, vēsturi ļautu nojaust jebkādas autoritātes robežas, spēju vienai dzelžainai, bet ne "savai" dogmai pretī likt arī cietpaurīgu, bet toties "savu" dogmu. Tad arī būtu jāatsakās no pārspīlēti racionalizētā skatījuma uz cilvēkiem, kas noniecina emociju, sajūtu lomu lēmumu pieņemšanā. Savukārt šī atsacīšanās nozīmētu atteikšanos no, atvainojos par žargonu, diskursa formulētāju un uzturētāju sirdi tik sildošā statusa.
Rezultātā var pieņemt, ka isteblišments arī 2017. gadā galvenokārt centīsies aprādīt publikai, cik ļoti bīstamas ir publikas vēlmes, savukārt publika rezultātā tikai nostiprināsies pārliecībā, ka ir vērts rīkoties tieši pretēji isteblišmenta aicinājumiem.
Saimnieki vai rentnieki?
Zaļie zemnieki Latvijas politikas sakņu dārzā darbojas tik sen, ka, liekas, nespēj izraisīt ko līdzīgu pārsteigumam. Tomēr premjera un finanšu ministra posteņa iegūšana gādāja par augsni uzacu cilāšanai un raukšanai. Radās iespaids, ka ZZS – iespējams, pašai negaidīti – ir kļuvusi par sava tēla ķīlnieci. Tik ilgi kultivētais priekšstats par disciplinētību, pragmatismu utt. sadūrās ar realitāti, kurā vertikāles vietā vairāk redzējām, dievs apžēlojies par šo salīdzinājumu, kaut kādas zaļo partizānu – marodieru vienības Ukrainā pilsoņu kara gados pagājušajā gadsimtā. Radās iespaids, ka iespēju beidzot paņemt premjera posteni zaļie zemnieki kaut kā pamanījās savienot ar apsvērumu labākajās anarhistu tradīcijās virzīt šim postenim cilvēku, kuram ir salīdzinoši mazāks galms un algotņu karapulks par projekta galveno grandu rīcībā esošajiem. Tā teikt, lai neaizraujas. Kas to būtu domājis, ka šim ietekmes centru līdzsvara uzturēšanas viedajam plānam var būt arī nevēlamas blaknes? Proti, ka Kučinskis sajutīsies ne tikai kā "pirmais starp citiem pirmajiem", bet rezultātā būs spiests arī laipot un dažkārt nepārprotami piekāpties (piemēram, t. s. deputātu kvotu jautājumā). Ka šī kazaku atamanu konstrukcija beigsies ar piedauzīgu skatu, ka premjers aizkustinošā vienatnē un tikpat aizkustinoši nepārliecinoši skaidrojas par kolektīviem lēmumiem, kamēr kolektīvs tēlo atmiņas zudumu. Tas viss kopumā provocē mazliet transformēt ZZS priekšvēlēšanu lozungu, "saimnieki savā zemē" nomainot uz "rentniekiem". Ko no rentnieka var prasīt? Nav jau paša zeme... Ja neironizē, ZZS pirmais gads "pirmā puiša" statusā liecina, ka samērā prasmīga "sava" vēlētāja identificēšana un turēšana puslīdz labā noskaņojumā ir viena situācija, savukārt arī "citu" (kas dīvainā kārtā kopā veido sabiedrību) izprašana un respektēšana prasa papildu piepūli
Iekāpt vienā upē divreiz
Nevīstošā interese par to, vai Vienotības jaunajam vadītājam izdosies atjaunot agrākās premjeru partijas reitingu, zināmā mērā bija dīvaina (kāda jēga?) savienojumā ar tikpat nemainīgo bēru zvanu dimdināšanu šim politiskajam projektam. Lai nu kā, projekta dalībnieku pūliņi noturēties pie varas vedināja domāt par atziņām, kas nav tieši saistītas ar konkrēto projektu. Pirmkārt, sabiedrības uztvere – it kā mūsdienās tik šaudīga jaunu, kairinošu karsto ziņu meklējumos – tomēr ir bagātīgi apveltīta ar inerci. Varētu likties, ka nu jau kādu laiciņu Vienotība var distancēties no "galvenā ļaundara" statusa pašmāju politikā, izbaudīt "jaunākā partnera" stāvokļa priekšrocības, bet nekā. Laiks sapurgāto (pamatoti vai ne, ar kura rociņām – tas ir cits jautājums) tēlu nedziedē. Otrkārt, projekts ir skarba ilustrācija tam, cik neiespējams, šķiet, ir ideāls politiķis kaut no polittehnoloģiskā viedokļa. Vieni, kuri politiku saprot un grib ar to nodarboties, iemanto tādus aprakstus, par kuriem skaudībā sašķobītos raganu prāvu autori senlaikos. Citi tādu alerģiju it kā neizsauc, toties nedz saprot politiku, nedz viņus tā patiesībā interesē. Ņemot vērā, ka mēs joprojām vēlamies, lai politiķis ir gan smuks, gan gudrs un i ne zariņa birzī nenolauž, Vienotība pilnā mērā izbauda savu reālo iespēju un minētās vēlmes nesavienojamību. Rezultātā projekta dalībnieku cerība traģikomiskā kārtā ir tāda, ka citi projekti izskatīsies tik nelāgi, ka jau minētā inerce tomēr tiks pārvarēta.
Malējo meklējot
Samocītais veids, kādā aizvadītajā gadā notika vairāku augstu amatpersonu rekrutēšana (Valsts ieņēmumu dienests, KNAB), dažkārt tika skaidrots ar nepietiekamu atalgojumu, kas kavē darbam pieteikties lielākam un kvalitatīvākam pretendentu lokam. Manuprāt, tas tomēr nav izšķirošais iemesls, jo citu valstu pieredze liecina, ka netrūkst ļaužu, kuri – kaut vai personīgā CV izdaiļošanas vārdā – ir gatavi vismaz uz laiku rēķināties ar mazākiem ienākumiem. Respektīvi, galvenais ir valsts pārvaldes zemās reputācijas jautājums, jo tas grauj prestižu kā izvēles faktoru. Valsts pārvalde zināmā mērā ir nonākusi apburtajā lokā – lielas sabiedrības daļas nepatika pret to ir tik pamatīga un vispārinoša, ka amatā stājies indivīds faktiski automātiski saskaras ar skepsi; tas savukārt amatpersonas darbu neuzlabo, dažkārt pat izraisa sarūgtinātu vēlmi "attaisnot" stereotipus, un loks ir noslēdzies. Jāpiezīmē, ka lielās kaislības ap faktiski dažiem posteņiem liecina, ka ievērojamai publikas daļai ir diezgan neskaidrs priekšstats par ierēdniecību – pretējā gadījumā dažu labu ministriju valsts sekretāru apstiprināšanai vajadzētu izraisīt ne mazākas debates.
Ja pieņemam, ka sabiedrības neuzticībai ir pamats, konceptuālais jautājums ir: kā tik nelielā valstī, kāda ir Latvija, kurā it kā vajadzētu objektīvi būt labam caurskatāmības un vadāmības līmenim, teju vai ikvienā lielākā "iestādē" pamanās izveidoties klani un neformāli tīklojumi, ar kuriem netiek galā pat vadītājs ar labiem nodomiem un apņemšanos?
Neizbēgamas pretrunas
Viss, kas aizvadītajā gadā saistījās ar nekontrolētās imigrācijas jautājumiem, konfrontēja mūs – cilvēkiem, kas sliecas reflektēt, pat pazemojoši – ar to, ka, izrādās, ir milzīga atšķirība starp to, ko mēs apzināmies kā teorētiski pareizu, un to, ko mums saka mūsu zināmā mērā pilnīgi leģitīmais savtīgums. Pat nerunājot par cilvēkiem, kuri bēg no vardarbības, arī cilvēkiem, kuri vienkārši vēlas pārcelties uz reģionu ar labāku iztikšanu, ir visas tiesības to darīt. Mēs paši tā darām. Problēma ir tāda, ka "mēs" pārvietojamies galvenokārt "mūsu" teritorijas robežās, savukārt "viņi" grib pārvietoties uz šo "mūsu" pasaules daļu. Un te uzreiz sākas faktiski neatrisināmas domstarpības par to, kas ir tas, kas ļauj mums šo teritoriju uzskatīt par ekskluzīvi "mūsu" un tikai "mūsu". Tikpat nepatīkama ir šī konfrontācija attiecībā uz terorisma draudiem. Teorētiski mēs apzināmies, ka jebkurā lielākā ļaužu kopā ir nelieši un neliešu esamības faktam nevajadzētu ietekmēt mūsu attieksmi pret kopu. Realitātē mums ir pamats teikt, ka – ja runa ir par terora aktiem, bailes un vēlme norobežoties no kopas ir normāla pašaizsardzības reakcija, jo teorētiski pareiza rīcība ir vājš mierinājums pēc terora akta. Es šeit nedeklarēju, ka viena no pozīcijām ir "pareiza", otra – "nepareiza". Mērķis ir aicināt ļoti skaidri apzināties to atšķirīguma, varētu pat teikt, nesavienojamības faktu.
Tāpat mums ir skaidri jāapzinās, ka mēģinājumi "nopirkt" problēmas risinājumu, piemēram, vienojoties ar Turciju vai pat kādu valsti Ziemeļāfrikā (Čadu, Nigēriju vai Mali), problēmu nerisina. Pēc Trampa kļūšanas par ASV prezidentu nereāla ir iespēja, ka šī valsts uzņemtos lielāku solidaritāti no konfliktu zonām bēgošo cilvēku izvietošanā.
Nelegālie imigranti turpinās mēģināt nonākt Eiropā, ja vien Eiropa nesāks viņu izcelsmes valstīs (ja runa ir par ekonomiskajiem imigrantiem) ieguldīt daudzkārt lielākas summas kā līdz šim, turklāt gādājot, lai tās netiek izzagtas vai izniekotas (kā līdz šim). Vai tas ir reāli iespējams, nezinu. Īsi sakot, vienīgā labā ziņa ir tā, ka vismaz pirmā šoka un haotiskas rīcības periods Eiropā ir pārdzīvots.
Pusdzīvs vilks, pusdzīva kaza
Lai gan Latvijā iecienītās pelnu kaisīšanas uz galvas tradīcijās pieņemts apgalvot, ka mēs esam īpaši neizlēmīgi nepieciešamo reformu īstenošanā, ar pilnu atbildību jāsaka, ka izglītības, veselības aizsardzības sistēma ir nepārtrauktā kritikas, paškritikas un pārmaiņu procesā arī citur Rietumos. Ja mums liekas, ka reģionālā kompozīcija, reģionu ienākumu līmeņi ir harmoniskāki un jēdzīgāki, piemēram, Itālijā vai Spānijā, tā nebūs taisnība. Šīs līdzības gan nevar būt mierinājums un attaisnojums, līdz ar to jautājums par reformu lēnuma iemesliem ir aktuāls.
Bieži tiek piesaukts "politiskās gribas" trūkums. Neapstrīdot tēzi, cēlonis, manuprāt, saistās ar to, ka atjaunotās valsts vēsturē politiskajām partijām līdz šim nav uzkrāta pieredze par iespēju saglabāt sevi, nonākot opozīcijā, un kārtējā vēlēšanu ciklā varu atgūt. Ja šāda pieredze būtu, partija X mazāk baidītos veikt nepieciešamās reformas, jo pieredze liecinātu, ka, jā, tuvākajās vēlēšanās elektorāts, ļoti iespējams, to "sodīs", tomēr, ja reformas izrādīsies noderīgas, kaut kad to novērtēs, atdodot savas balsis par X. Savukārt Latvijā partijas krampjaini turas pie iekarotajām pozīcijām varas hierarhijā, jo ir pārliecinātas, ka šo pozīciju zaudēšanas gadījumā dažu gadu laikā degradēsies un izjuks.
Ir arī viedoklis, ka reformu veikšanai īstais laiks ir krīzes posmi un ka Latvija šīs iespējas nav izmantojusi. Neiztirzājot šāda viedokļa antihumānismu un sociālo bezatbildīgumu, nevar noliegt, ka visnotaļ prāvās Eiropas Savienības finansējuma plūsmas ir mums ne tikai palīdzējušas, bet – pašu vainas dēļ – izdarījušas, kā saka, lāča pakalpojumu. Proti, ja, pateicoties šiem simtiem miljonu eiro, elite var noturēt zināmu naudas apjomu ekonomikā, t. sk. nozarēs, kuras vajadzētu reformēt, ir liels kārdinājums stāvokli "labi nav, bet kaut kā iztiekam" iekonservēt.
Bremzējošs faktors, manuprāt, ir bijis arī tas, ka vara nav izstrādājusi konsekventu reformu īstenošanas mehānismu kā tādu. Ir vai nu pārliecīga, bezgalīga "konsultēšanās" ar visiem iespējamiem spēlētājiem, kompromisa panākšana kā pašmērķis, vai arī, tēlaini izsakoties, mēbeļu laušana un paštaisnums.
Tas bija neizbēgami?
Pieļauju, ka ideju un jēdzienu vēstures speciālistiem jau drīzā nākotnē būs interesanti pētīt, kā un cik strauji XXI gadsimta otrajā desmitgadē evolucionēja populisma jēdziens. Atcerēsimies: vēl samērā nesen tas tika lietots, lai apzīmētu tādus kreisās politikas spēkus kā Syriza Grieķijā. Taču jau dažus gadus vēlāk teju vai ekskluzīvās "tiesības" uz jēdzienu pārņēma grupas, kas vismaz formāli uzskatāmas par labējām. Lai gan nekur "kreisais populisms" nebija pazudis – atcerēsimies kaut ārkārtīgi populārās Bērnija Sandersa ekonomiskās idejas ASV prezidenta kampaņas kontekstā. Vēl salīdzinoši nesen gandrīz kā aksioma tika deklarēts, ka atbalsta populismam pamatā ir ekonomiskās problēmas konkrētajā valstī. Pagāja daži gadi, un izrādījās, ka par t. s. populistiem balso arī visnotaļ pārtikuši birģeri ASV un Rietumeiropā.
Lai kā arī būtu, populismu tā pretinieki definē kā vienkāršotus jautājumus un tikpat vienkāršotas atbildes. Lielā mērā tā arī ir, tomēr tad ir jautājums par cēloņiem. Ja neieslīgstam spekulācijās par kaut kādām cilvēka daba imanenti piemītošām īpašībām, ticamāks iemesls ir mūsdienu valsts arvien lielākā birokratizācija. Un šādā aspektā populisms ir pretreakcija. Daudziem indivīdiem jau tā ir īdzīgi skeptiska attieksme pret valsti kā varas struktūru, bet iedomāsimies, kā jūtas faktiski jebkurš indivīds, kuram apkārt lēmumu pieņemšanas konstrukcija kļūst arvien samudžinātāka un nesaprotamāka? Nav grūti saprast, ka daļai sabiedrības rodas vēlme diskomfortu mazināt ar populisma piedāvātajiem instrumentiem.
Populisms ir arī pretreakcija uz to, ka vara sākusi nepildīt solījumus par indivīdu drošību Rietumos. Tas skanēs ciniski, bet domāju, ka vēl pirms desmit gadiem nekur nenofiksēta, protams, vienošanās starp vēlētājiem un politiskajām elitēm Rietumos bija: jā, "kaut kur" tālu Āfrikā vai Āzijā ir asiņaini militārie konflikti un klaji necieņas pret cilvēka dzīvību apliecinājumi, bet uz "mums" tas neattiecas, pie "mums" viss mierīgi. Daudzo labi zināmo notikumu (terora akti u. c.) rezultātā liela daļa elektorāta Rietumos jūtas vienkārši piemānīta šajā ikvienam tik saprotamajā un būtiskajā tēmā. Tiek arī minēts, ka daudzus kaitina arvien izplūdušākās robežas politikā starp "labējiem" un "kreisajiem", jo tas rada aizdomas par principu trūkumu elitē. Tā varētu būt, bet šim izplūdumam ir vēl blakus efekts: tas mazina intelektuālo strīdu asumu elitē, attiecīgi iežūžo intelektuālā komfortā, un tas savukārt, piedodiet, šīs elites vienkārši padara seklāk domājošas un tuvredzīgākas, briestošās nepatikšanas nepamanošākas.
Kurš pirmais piekāpsies?
Nākamgad solītā nodokļu regulējuma revīzija, visticamākais, patiešām neietvers radikālas izmaiņas, t. sk. nodokļu sloga palielināšanas virzienā. Tomēr problēma ir tā, ka viss, kas saistās ar pilsoņa un valsts savstarpējiem pienākumiem, ir reducējies līdz karikatūriskam strīdam par to, kuram pirmajam jāpiekāpjas. – Maksāšu visus nodokļus, kad valsts nodrošinās normālu pakalpojumu līmeni. – Nevar nodrošināt prasīto līmeni, ja tu, cienītais pilsoni, nevēlies tā finansēšanā piedalīties. – Un, kā saka, ejam uz riņķi. Simboliskā pilsoņa argumentu klāstā vēl ir aicinājums beidzot apkarot ēnu ekonomiku, kur apgrozās milzu summas, un tad nevajadzēšot grābstīties ap nodokļiem. Aicinājums visnotaļ pareizs, tomēr vērts paturēt prātā, ka tik tieša cēloņsakarība gluži nav – arī valstīs ar nelielu ēnu ekonomiku, ja sabiedrībā konsensus par augstu valsts pakalpojumu līmeni, var būt nepieciešamāka salīdzinoši lielāka nodokļu nasta (skat. Skandināviju). Līdz ar to mūsu simboliskajiem strīdniekiem derētu arī savstarpēji tikt skaidrībā, kādu pakalpojumu līmeni savienojumā ar kādu nodokļu nastu tie vēlas. Piemēram, Igaunijas – vismaz skaidrs, un tas jau būtu adekvāti. Pretējā gadījumā dažbrīd liekas, ka arī ar to par maz, gribam Zviedrijas vai Vācijas līmeni. Vēl būtu vērts atcerēties mūsu ekonomikas objektīvos parametrus – ir diezgan bezjēdzīgi strīdēties par to, kā taisnīgāk sadalīt torti, ja reāli dalāms ir kūkas gabaliņš. Citiem vārdiem sakot, var jau nebeidzami piesaukt Singapūru kā atskaites punktu, bet varbūt saprātīgāk ir rēķināties, ka – vienkāršošu – valstij ar tādiem resursiem (t. sk. cilvēku), kādi mums ir, labklājības jomā ir zināmi griesti.