Guntars Catlaks, izglītības eksperts.
Abi jautājumi sevī ietver atbildes un es īsti nevaru piekrist to uzstādījumam. Krīzi ir ļoti grūti definēt. Cilvēki ļoti bieži raksturojot situāciju gan izglītības sistēmā, gan ekonomikā, gan politikā, lieto vārdu “krīze”. Es negribētu piekrist, ka Latvijas izglītības sistēmā ir krīze, tas noteikti nav vārds kā apzīmēt pašreizējo situāciju. Izglītības sistēma atrodas pārejas un reformu periodā un mēs īsti nezinām, ko ar visām iesāktajām reformām darīt. 90.gadi bija fundamentālu reformu periods un šīs reformas vēl nav pabeigtas. Varbūt ir cilvēki, kas uzskata, ka viss ir pabeigts, ir jāpavelk svītra un sistēmai ir jāstrādā. Bet ja mēs skatāmies rūpīgi visas reformas, kas ir iesāktas, tad jāsecina, ka tās nav pabeigtas.
Mums būtu jāveic zināms izglītības sistēmas audits un jāsecina, kas no iesāktā ir tiešām īstenots un kas nav, un kuri ir trūkstošie elementi tajā visā. Mēs esam apstājušies pārmaiņu procesā un tas vienmēr ir sāpīgi, jo cilvēki īsti nevar atrast atskaites punktus ar ko salīdzināt pašreizējo situāciju. Ar to, situāciju kādā bija izglītības sistēma 1992.gadā? Laikam nevar. Ar to situāciju, kas bija pirms diviem, trim gadiem pirms bilingvālās reformas iesākšanas? Arī nevar. Šī ir principiāli cita situācija, kurā mēs atrodamies.
Lai arī plaši tiek lietots termins “izglītības konkurētspēja”, jāatceras, ka izglītības sistēmām fundamentālā loma un jēga ir katras valsts, katras sabiedrības iekšienē. Izglītības sistēma nodrošina kultūras kontinuitāti un socializāciju Latvijas cilvēkiem. Lai arī mēs runājam par Eiropas tirgu un globalizāciju un cilvēki mācās un studē citur, tomēr sistēmai ir būtiskāk nodrošināt kultūras kontinuitāti un sabiedrības socializāciju. Šīs divas funkcijas ir daudz būtiskākas nekā par to vai sistēma ir vai nav konkurētspējīga. Ja mēs raudzītos tikai no konkurētspējas viedokļa, tad latviešu valoda arī būtu jāuztver kā traucēklis konkurētspējai.
Parasti tiek uzskatīts, ka Latvijas izglītības sistēmā ir labas skolas, kas dod elitāru izglītību un lielākā daļa skolu, kas dod ne to konkurentspējīgāko izglītību. Ja raugāmies uz konkurentspēju kā spēju atrast darbu ārzemēs, tad, atvainojiet, bet ir diezgan daudz Latvijas cilvēku strādā ārzemēs. Jautājums, kādos darbos viņi strādā un ko viņi spēj nopelnīt. Es negribētu, lai manu atbildi iztulkotu kā aicinājumu cilvēkus sūtīt strādāt citur.
Es ieteiktu paraudzīties uz citu konkurentspējas aspektu vai Latvijas izglītības sistēma ir pietiekoši atraktīva, lai cilvēki no citām zemēm apsvērtu iespēju braukt strādāt uz Latviju ar domu, ka šeit ir laba izglītības sistēma un viņu bērniem būtu labi iegūt izglītību Latvijā. Piemēram, Rietumeiropa un attīstītās pasaules valstis konkurē par darbaspēku un tur izglītības sistēmas ir atvērtas un iekļaujošas jebkuras izcelsmes cilvēkiem. Mēs joprojām skatāmies uz izglītības sistēmu kā “tramplīnu” darbaspēka eksportam un es nevaru tam piekrist.