«Uz kādu laiku latviešiem likšu mieru. Tādā ziņā Kapusvētki ir simboliski. Tas būs punkts uz «i» triptiham Melnais piens, Ziedonis un Visums. Un ne tikai. Kapusvētki noslēdz latviešu epopeju, kas iesākās jau 2004.gadā ar Garo dzīvi. Pa vidu daudz kas bijis – Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Zilākalna Marta, Vectēvs. Īstenībā man vairs nav par šo tēmu ko teikt. Skaidrs, ka latvieši ir briesmīgi izredzēta tauta, bet ne tādā mērā, lai tam veltītu visu daiļradi,» jaunajai sezonai veltītajā preses konferencē teica Alvis Hermanis. Latviešu tēmu turpinās citi režisori.
Mēs neturpinām mītu, ka tas ir kriestiešu pasākums, tas ir ļoti ļoti latvisks pasākums un tāda ir arī mūsu izrāde, teica A.Hermanis. Izrādē skanēs autentiski teksti, jo aktieri ir runājušies un intervējuši cilvēkus visā Latvijā.
«Es pats veicu zinātnisku pētniecību. Pārsteidzoši, ka šī tēma ir tik maz pētīta. Janīna Kursīte ir kaut ko pētījusi, bet vislabākais pētījums ir vienam luterāņu mācītājam – viņš gribēja piesavināties kapusvētkus kā kristiešu pasākumu. Pēc visa šī izpētes darba, es gribētu oponēt. Man tomēr liekas, ka kapusvētki izriet no latviešu pagānu tradīcijām. Kristieši vienkārši «uzsēdās tai uz astes» un pārcēla savas kanceles kapos, kad vienu svētdienu sāka brīnīties, kāpēc visas baznīcas ir tukšas. Latvieši, laikam, ir slepeni budisti, kas paši to neapzinās. Kapusvētki – tas viņiem bijis slepenais protests pret kristietību,» preses konferencē stāstīja režisors.
Režisors uzsvēra, ka «kristietība, bez šaubām ir ārkārtīgi skaista un tīra lieta savā iecerē», bet ne Latvijā, kur krustneši ienāca, «asinis šķaidīdami».
«Mani satrauc agresija un tumsonība kristiešu izpausmēs Latvijā, un par Kapusvētkiem es tomēr gribu runāt vakardienas Pujāta runas kontekstā, kas nošokēja lielu sabiedrības daļu. Reizēm ir sajūta, ka, ja dotu vaļu, katros Aglonas svētkos sadedzinātu pāris raganas. Tik agresīvā un histēriskā veidā vērsās pret cilvēkiem, kas praktizē jogu un meditāciju…»
Par Jaunā Rīgas teātra sezonu un jaunumiem plašāk lasiet rīt Dienā