Vienmēr jauna
Māra Liepiņa jau 32 gadus strādā par medmāsu Bērnu slimnīcā. Izvēle studēt medicīnu Mārai neradās pašai, to ieteica mamma. "Mani pašu interesēja pilnīgi kaut kas cits — šuvējas vai frizieres profesija," atklāj Māra. Tomēr ar laiku interese par medicīnu radusies.
Izvēle strādāt tieši ar bērniem jau bijusi apzināta. "Kad pēc pirmā kursa vajadzēja strādāt praksē par sanitāri, man bija neērti iet pie pieaugušajiem. Es izvēlējos bērnus," paskaidro Māra. Tā viņa palikusi uzticīga bērniem — sākumā strādājusi Bērnu slimnīcas 3.nodaļā, tagad 22.nodaļā, kurā ārstējas pacienti pēc dažādām ortopēdiskām saslimšanām un traumām.
Māra pārliecināta, ka viņas darbs ļauj justies jaunākai. "Es nepārtraukti atrodos starp bērniem, iemācos viņu leksiku, uzzinu, par ko viņi interesējas. Garāku pārsiešanu laikā runājamies par mūziku, grāmatām," stāsta Māra un norāda, ka bērni neļauj viņai iesūnot.
Māra vairākkārt domājusi par profesijas maiņu, dēls esot pārmetis: "Mammu, tu neesi elastīga, tik daudzus gadus strādā vienā vietā." Tomēr reizēs, kad Māra dzird labus vārdus par padarīto, gribas strādāt. Daudz palīdzot arī atsaucīgais un draudzīgais slimnīcas kolektīvs.
Tie, kuri pieķeras
Sirsnīga, pateicīga, iecietīga, vislabākā māsiņa. Tā medmāsu Māru raksturojuši viņas bijušie pacienti. Māra laiku pa laikam saņem no viņiem kādu atklātnīti ar laba vēlējumiem. "Man ir bijuši bērni, ar kuriem vēl tagad ir kontakts — viņi zvana, raksta vēstules," saka Māra un rāda atsūtītās un sadāvinātās pastkartītes. Viena no mīļākajām ir kartīte ar novēlējumu Sieviešu dienā. To rakstījis Normunds Ulmanis, pacients, kurš ārstējies vēl padomju laikos. Toreiz zēns piecu gadu vecumā ārstējies no apdegumiem, bet kartīti rakstījis, kad 12 gadu vecumā atkal nokļuvis slimnīcā. "Šad un tad viņš pēc skolas pieskrēja parunāties," atminas medmāsiņa.
No pieķeršanās bērniem nevarot izvairīties, bet daži bērni iekrituši sirdī īpaši. Tas izteiktāk bijis jaunībā, kad pašai vēl nebija bērnu. Reiz Māra pat gribējusi adoptēt kādu puisīti, kas ārstējies slimnīcā, tomēr viņš nonācis ģimenes bērnu namā. Lielākoties ciešākas attiecības Mārai izveidojas ar tiem bērniem, kas nāk no bērnu namiem. "Varbūt tāpēc, ka viņi vairāk pieķeras," saka Māra. Bērni slimnīcā medmāsām bieži klāstot savas problēmām mājās. Māra stāsta, ka agrāk, kad pašai bijis jāgatavo pārsienamais materiāls, reizi pa reizei kāds mazais pacients nācis parunāties.
Nevajag neko slēpt!
Saruna medmāsas darbā esot pats galvenais. "Ar bērnu ir jārunā, jāskaidro, ko viņam darīs, un tad bērnam nav bail," saka Māra. Viņa pārliecināta — ja viss ir izrunāts, pieaugušie iegūst bērna uzticību. "Pirms narkozes, kad bērnus ved uz operāciju zāli, viņi guļ pārbijušies, jo nezina, kas ar viņiem būs, vai sāpēs. Tad stāstu, ka vajadzēs paelpot balonu, tad "tu iemigsi un tikmēr tev visu izdarīs, pamodīsies un viss būs aiz muguras". Zālē vēl parādu balonu, un bērni pat ir priecīgi, jo zina, kas viņus sagaida," izstāsta Māra. Esot nācies bērniem pastāstīt arī pasakas un dziedāt dziesmas. "Dziesmas mēs šad tad uzdziedam, lai, dodoties uz operāciju, novērstu domas. Kad redzu kādu dikti sabijušos, saku "Uzdziedāsim!", un tā mēs dziedot dodamies operēties.
Pirms pāris gadiem Māra pati salauzusi kāju, tāpēc zina, cik svarīgi ir, ka visu izstāsta un patur roku. Tieši šā iemesla dēļ viņa pati cenšas strādāt pēc labākās sirdsapziņas. To apliecina arī Māras bijusī paciente Māra Strokša, kas stāsta, ka medmāsa Māra ikreiz apveltot pacientu ar maigu smaidu: "Man ar viņu savā slimošanas laikā nācās tikties bieži. Reiz procedūras laikā man sāpēja tik ļoti, ka ieķēros palagā. Māsiņa Māra vienkārši pienāca klāt un saņēma manu roku. Tai brīdī es biju viņai tik pateicīga un saspiedu viņas roku. Man viņa atmiņā ir palikusi kā pirmais un pēdējais cilvēks, kurš jebkad ir turējis manu roku. Kad prātā ataust atmiņas par slimnīcā pavadītajiem gadiem, tieši viņa ir tā, kuru uzreiz atceros."4