Tomēr rūpnīcās praktiski viss notika krievu valodā un valsts iestādēs lietvedību kārtoja krievu valodā. Vislielākos panākumus šī politika guva Kazahstānas, Ukrainas, Baltkrievijas, Latvijas un Igaunijas republikās. Kad PSRS sabruka, izveidojās neatkarīgas valstis ar unikālu XX gadsimta beigām neraksturīgu divkopienu sabiedrību.
Izņemot valstis konfederācijas, kurās kopienas dzīvo nošķirti, pasaulē faktiski nevar atrast valsti ar divām kaut cik samērojamām kopienām. Tas laikam nozīmē, ka valsts un divkopienu sabiedrība ir grūti savienojami jēdzieni. Pirmais veids, kā valsts tika galā ar vairāku kopienu sabiedrību, bija vienas kopienas valodas un paradumu uzspiešana citām kopienām. Piemēram, britu kopiena sāka dominēt pār pārējām kopienām Amerikā. Tagad Amerika ir lielas dzirnavas, kuras jebkuras nācijas pārstāvjus divu triju paaudžu laikā pārvērš par nacionāliem, patriotiskiem amerikāņiem. Arī krievu kopiena, Krievijas impērijai paplašinoties, sāka dominēt pār iekaroto teritoriju kopienām. Otrs ceļš divkopienu valstu izzušanā ir to dalīšana, ja kopienas dzīvo nošķirti. Ļoti civilizēts piemērs ir nesenā Čehoslovākijas sadalīšana Čehijā un Slovākijā. Rietumu valstis bija uztraukušās, kad Dienvidslāvija sadalījās daudzās neatkarīgās valstīs. Ja nebūtu serbu ambīciju, tad arī šī dalīšanās būtu notikusi vairāk vai mazāk gludi. Tiesa, ar starptautiskās sabiedrības līdzdalību tika izveidota trīskopienu valsts Bosnija un Hercegovina ar diezgan neskaidru nākotni. Pat tādās ekonomiski un demokrātiski attīstītās valstīs kā Kanāda un Beļģija, kur abas kopienas dzīvo nošķirti, ar savstarpējo sadzīvošanu nemaz tik gludi neiet. Zīmīgi, ka valstis ļoti rūpējas, lai dominējošā kopiena arī paliktu dominējošā. Finansē tikai tās skolas, kurās mācības notiek valsts valodā. Pēdējos gados uztraukušās ir Francija un Vācija, jo, neskatoties uz to, ka imigrantu skaits nepārsniedz 10% no šo valstu iedzīvotāju skaita, iebraukušo turku un arābu integrācija vietējā sabiedrībā notiek ļoti lēni. Vācija uzskata, ka tās integrācijas politika ir izgāzusies, un kanclere Angela Merkele ierosina pat bērnudārzos nodarbības noturēt tikai vācu valodā.
Bet kā tad ar divkopienu sabiedrību ir gājis mums - Latvijā? Par neatkarību un Latvijas valsts atjaunošanu cīnījās latviešu kopiena. Un es negribētu piekrist Kosteņeckas kundzei, ka šajā kustībā piedalījās daudzi citu tautību pārstāvji, kuri vēlāk apvainojās, jo tika atstumti. Tās bija tikai atsevišķas personas - tādas kā pati M. Kosteņeckas kundze. Ne Daugavmalas manifestācijās, ne Baltijas ceļā, ne barikādēs nebija krievvalodīgo pārstāvju. Labākajā gadījumā viņi palika neitrāli. Tas nav pārmetums šīs kopienas pārstāvjiem, jo viņus var saprast: te, kur viņi dzīvoja, veidojas viņiem sveša valsts, aiz kuras robežām gandrīz visiem palika radinieki, neskaidra nākotne, droši vien ar zaudējumiem. Tā arī notika. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas par valsts valodu tika pasludināta latviešu valoda, kura jālieto valsts iestādēs un augstākajā izglītībā un kuru vairākums krievvalodīgo pārstāvju nepārvaldīja. Pilsonība arī netika piešķirta visiem automātiski.
Nezinu apsvērumus un iemeslus, bet tika nolemts iedibināt pirmskara kārtību, ka valsts apmaksā pamatizglītību un vidējo izglītību dzimtajā valodā. Bet pirms kara vācu, krievu, poļu un citas kopienas Latvijā bija nelielas. Atjaunotajā Latvijā faktiski bija tikai divas: latviešu kopiena izkaisīta vienmērīgi pa visu valsti, krievvalodīgā kopiena bija koncentrēta Rīgā un valsts lielākajās pilsētās un sastāvēja ne tikai no krieviem, bet šajā kopienā integrētiem ukraiņiem, poļiem, baltkrieviem, ebrejiem un citu tautību pārstāvjiem. Likums par iespēju iegūt izglītību dzimtajā valodā tika pieņemts, lai pārvarētu PSRS pārkrievošanās sekas, bet īstenībā vairāk izskatījās pēc cēla žesta. Lielās baltkrievu kopienas pārstāvji nemaz sevišķi necentās apgūt baltkrievu valodu, kuru viņi nelietoja ģimenē un reti arī pašā Baltkrievijā. Ieguvēja drīzāk bija krievu kopiena.
Latviešu valodas lietošana nedaudz pieauga, bet krievvalodīgā kopiena sadzīvē varēja diezgan labi iztikt bez tās un sekmīgi izmantot Maskavas informācijas telpu, pie kuras mūslaikos viegli piekļūt ar televizora, interneta vai radio palīdzību. Tādēļ radās doma par bilingvālās apmācības sistēmas ieviešanu skolās, kuru, neskatoties uz grūtībām un krievu kopienas dedzīgiem protestiem, tomēr izdevās ieviest. Tas bija solis pareizajā virzienā, jo tagadējie krievu valodas skolu beidzēji daudz labāk pārvalda latviešu valodu. Bet tas tomēr ir tikai pussolis. Latvieši reizēm jūtas neomulīgi, nesaņemot saprotamu atbildi valsts valodā. Zaudētāji paliek arī krievu kopienas pārstāvji, jo vairākumam latviešu valodas prasmes līmenis nav tāds, lai varētu brīvi rakstīt valsts valodā, tādēļ viņiem ceļš uz darbu valsts iestādēs ir slēgts. Saeimā joprojām tiek ievēlēti deputāti, kuri nepārvalda valsts valodu. Partijas veidojas un vēlēšanas notiek, vadoties pēc nacionālās piederības. Un te nav ko vainot politiķus, jo tāda ir mūsu divkopienu sabiedrība. Nav šaubu, ka viens no mūsu valsts atpalicības iemesliem, salīdzinot ar kaimiņiem, ir mūsu divkopienu «kašķi» politikā un sadzīvē. Igaunijā krievvalodīgā kopiena ir procentuāli jūtami mazāka. Skaidrs, ka Krievija ir ieinteresēta, lai Latvijā ilgāk pastāvētu krievu kopiena, caur kuru varētu ietekmēt notikumus kaimiņvalstī. Latvijā ir tendence arī uzņēmumus veidot pēc nacionālā principa.
Rodas jautājums: ko darīt? Var jau, protams, nedarīt neko. Bet tad abu kopienu stīvēšanās turpināsies, kas noteikti bremzēs valsts attīstību. Kā parāda notikumi ar pieminekļa pārvietošanu Igaunijā, iemesls pretnostatījumu uzliesmojumam starp kopienām var būt pilnīgi nejaušs. Vai tiešām krievvalodīgā kopiena Latvijā tādu ieganstu meklē, pēdējos gados strauji paplašinot 9. maija svinības Pārdaugavā? Kara veterānu jau palicis ļoti maz, un vidējā un jaunākā paaudze tur pulcējas ne tik daudz, lai godinātu veterānus, bet - lai demonstrētu un izplatītu cara laika simboliku, kurai ar 9. maiju nevarētu būt nekāda sakara. Acīmredzot kopienai ir nostaļģija pēc Krievijas impērijas varenības, vēlme demonstrēt spēku un atgādināt, ka Latvija tāda Krievijas guberņa vien bija. Oficiāli atbalstot šo pasākumu, Rīgas mērs Ušakovs spēlējas ar uguni. Nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka agri vai vēlu sekos latviešu kopienas atbildes reakcija. Latvieši ir pacietīgi un iešūpojas lēni, bet, kad iekustas, tad, kā rāda atmoda, kļūst vienoti un grūti apturami.
Nezinu, kāds ir Kultūras ministrijas sagatavotais sabiedrības integrācijas plāns, bet īstenībā nav jau daudz to sviru, ar kuru palīdzību integrāciju veicināt. Valsts valoda ir reāla svira. Lai savstarpējā sazināšanās starp kopienām notiktu bez problēmām, valsts valoda visiem tās iedzīvotājiem jāpārvalda labā līmenī. Tādēļ es atbalstu partijas Visu Latvijai! ierosinājumu pāriet visās valsts finansētajās skolās uz mācībām latviešu valodā. Piedāvātajā projektā šī pāreja paredzēta pietiekami lēna. Varbūt ir pieņemami krievu valodu skolās mācīt kā svešvalodu, pastiprināti. Nevaru piekrist tiem, kuri grib šim priekšlikumam piekarināt saukli «populistisks». Tāda pāreja būs agri vai vēlu jāizdara. Vai to esam gatavi izdarīt tagad, būs atkarīgs no latviešu kopienas izlēmības. Neticu, ka Latvija būs spējīga izveidot jaunu modeli līdz šim pasaulē neredzētai, veiksmīgai un dzīvot ilgtspējīgai divkopienu valstij. Izskatās, ka mēs gribam uzcelt tikpat ideālu, bet nerealizējamu sabiedrību kā komunisms. Krievu kopienai nāksies samierināties, ka noteicošā šai valstī ir latviešu kopiena, jo citas valsts latviešiem nav.
Interesanti, ka Lietuva nesen pieņēma likumu par pāreju uz mācībām lietuviešu valodā visās valsts finansētajās skolās, kas izsauca Polijas neapmierinātību. Ja man ir pareiza informācija, tad arī Igaunija gatavo valodas mācību politikas maiņu. Ja iepriekš minētie ierosinājumi tiks virzīti tālāk, tas dabiski izsauks krievvalodīgās kopienas un Krievijas iebildumus. Bet ne Vācijai, ne Krievijai, ne arī kādai citai Eiropas valstij te būtu ko iebilst, jo mēs gatavojamies ieviest tieši tādu valsts valodas mācību sistēmu, kāda ir iedibināta viņu valstīs.