Lietuvas premjers Andrus Kubiļus tieši šādu investoru piesaistes veidu Dienai atzīst par visaugstākā mērā efektīvu. «Nopietns investors nav ieinteresēts piedalīties skaistumkonkursā,» atzīst arī Lietuvas enerģētikas ministrs Arvīds Sekmoks, jau pavasarī sarunā ar Dienu to nosaucot par galveno lietuviešu atzinumu no pieredzes ar investoru meklēšanu Visaginas AES.
Lai cik ķecerīgi tas neskanētu, ne jau godīga konkursa iespēja ir galvenais, lai piesaistītu liela investora interesi. Investoru daudz vairāk interesē gluži praktiskas lietas - paredzamā kapitāla atdeve, garantijas, ka projekts tiks īstenots, bet iestrādēs iztērētie līdzekļi nebūs zemē nosviesta nauda, stabils partneris, vēlams valsts, kurā politiskā vara mainās retāk nekā gadalaiki, bet premjera vai ministra dotajam vārdam ir svars.
Aizraušanās ar ideju, ka vajag tik panākt godīgus konkursus, lai investori mestos uz godīgo latviešu zemi, ir naivums, kas izriet no domāšanas veida, ka lietas pasaulē notiek pašas par sevi. Ka vajag tik sakārtot valsts finanses, apkarot korupciju un investori automātiski plūdīs uz Latviju. Ka, ieraugot labo kredītreitingu vai korupcijas indeksa samazināšanos, investoriem uzlabosies garastāvoklis un viņi kļūs labvēlīgi, piešķirot naudu projektiem Latvijā.
Teorija tomēr ir tikai teorija. Palūkosimies praksē - valstis, kuras šo teoriju iestāsta Latvijai, pašas ir tālas no teorijas. Kad beidzas kārtējā ASV un Ķīnas vadības tikšanās, tā vainagojas ar desmitiem miljardu vērtiem iepirkumu līgumiem. Tikai savu teoriju iespaidā parasti nepamanām, ka nekāds konkurss nav noticis.
Acīmredzot ir sava vieta, kur konkursus rīkot un kur tos nerīkot. Kamēr latvieši uz konkursu skatās kā uz panaceju, nevis tikai vienu no investora piesaistes veidiem, lietuvieši ir krietni pragmatiskāki. «Mēs medījam,» atklāti saka A. Kubiļus. Kamēr Lietuvā nopietnus investorus medī pats premjers, Latvijā viņu medniekus medī KNAB.