To tagad Saeimā valdošās partijas nevēlas pieļaut un tāpēc ir sākušas konsultācijas par iespējamo tuvināšanos. Taču partiju pārstāvju sacītais liecina, ka viņu viedokļi atšķiras. Tikmēr oponenti kā galveno viņu grūtību prognozē līdera meklējumus, kāds Saskaņas centram ir Rīgas mērs Nils Ušakovs.
Pašvaldību vēlēšanās 2009. gadā, kad no šī spārna domē iekļuva tikai Pilsoniskā savienība un Jaunais laiks, kā mēra kandidāti startēja Edgars Jaunups (JL) un Ģirts Valdis Kristovskis (PS), kuri, ļoti iespējams, šai misijai vairs nekvalificēsies. Uz to norāda arī Rīgas mēra vietnieks Andris Ameriks, kurš pārstāv uz LPP/LC bāzes izveidoto pilsētas partiju Gods kalpot Rīgai!. Viņš nevienu no tagadējiem Vienotības Rīgas domniekiem neredz kā savam sadarbības partnerim N. Ušakovam līdzvērtīgu mēra kandidātu, bet no lielās politikas pieaicinātam saraksta līderim varot būt grūtības īsā laikā pārorientēties uz municipālā līmeņa saimnieciskajām problēmām.
Nesen portālā pietiek.com kā iespējamie Vienotības mēra kandidāti bija minēta labklājības ministre Ilze Viņķele un aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš Dienai pieļāva, ka teorētiski kāds valdības loceklis varētu startēt pašvaldības vēlēšanās ar mērķi to vadīt, «ja šis izaicinājums atbilst viņa vēlmēm». Taču sevi A. Pabriks neredzot kā kandidātu un šāda jautājuma viņa darba kārtībā neesot. Politologs Jānis Ikstens domā, ka ministram, izšķiroties par šādu soli, loģiski būtu aiziet no amata valdībā, jo tā savienošana ar vēlēšanu kampaņu juridiski ir iespējama, bet praktiski nebūtu pārāk glīta un saprotama. Turklāt no labklājības ministra posteņa, kas nekad nav bijis mīlēts, startēt būtu vēl sarežģītāk. Arī Vienotības līdere Solvita Āboltiņa domā, ka ministri, kuri labi veic savus pienākumus, visticamāk, paliks valdībā. Taču, viņasprāt, labējām partijām vienoties ir ļoti būtiski, lai nesašķeltu šo politisko spēku vēlētāju balsis, kā tas notika 2009. gadā. Jāatgādina, ka toreiz dažas labējās partijas aizkulisēs apkaroja pie varas esošā Rīgas mēra Jāņa Birka (TB/LNNK)komandu, kā rezultātā domē neiekļuva ne viņš, ne konkurenti. VL-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars atbalsta to, ka labējās partijas vienojas par darbības pamatprincipiem, kopīgu programmu, godprātīgu sadarbību pirms un pēc vēlēšanām, kā arī par to, ka cita citu neapkaros, ko vienmēr esot grūti pierādīt. Taču viņš pieļauj, ka katra tomēr varētu startēt ar savu sarakstu, tā kopā iegūstot vairāk vietu domē.
Pagājušajās vēlēšanās aiz 5% barjeras palika 19% vēlētāju, atgādina Pēteris Viņķelis, kas piedalās Vienotībai stratēģisku lēmumu sagatavošanā. Viņš uzsver, ka SC ir konsolidējis savu vēlētāju un var rēķināties ar aptuveni 120 000 pilsoņu atbalstu, kamēr labējo partiju vēlētājs ir sadrumstalots - lai līdzvērtīgi konkurētu vēlēšanās, arī šī vēlētāju daļa ir jākonsolidē uz labēji centrisko, konservatīvo un liberālo partiju kopīga piedāvājuma pamata. To, ka šī komanda varētu būt ideoloģiski raiba, P. Viņķelis neredz kā šķērsli, atgādinot, ka arī Eiropas Tautas partiju grupā esot kristīgie demokrāti, konservatīvie, centristi un liberāļi. Pēc tam, kad Vienotība paziņoja par nodomu sākt labējo partiju tuvināšanās sarunas, tika kritizēta partiju sadalīšana blokos pēc etniskās pazīmes, kas nebūtu pieļaujams. A. Ameriks to nodēvēja pat par «politikas degradāciju». Labējie atzīst, ka «semantika «latviskās partijas» nav veiksmīga», un izvairās to lietot. Politologs J. Ikstens uzskata, ka visbūtiskākais ir jautājums, «par cik lielu komplektu mēs runājam». Viņš, piemēram, Valda Zatlera vadītās Reformu partijas un VL-TB/LNNK ideoloģijā saskata būtiskas atšķirības un pieļauj, ka arī jautājumā par praida rīkošanu tām var būt dažādi viedokļi. Atbildēts nav arī jautājums par Latvijas Zemnieku savienību, «jo tur ir sarkanās līnijas».