Laila Pakalniņa: Bērni nelido

Mediķi konstatēja, ka meitenīte ir mirusi. Šī bērna bojāeja Latvijā diemžēl nav ārkārtējs gadījums. Mūsu valstī pa daudzstāvu namu logiem katru gadu izkrīt apmēram 15 bērnu. Atliek vien skaitīt: satiksmes negadījumos katru gadu cieš 900 līdz 1000 bērnu, no kuriem 25 līdz 30 mirst, ik gadu sadeg apmēram 10 bērnu, noslīkst — 30 līdz 40, 35 bērni iedzer ķīmiskas vielas un gūst iekšējo orgānu apdegumus, 600 līdz 700 bērnus sakož suņi utt. Protams, jāpieskaita arī vienu gadu un trīs mēnešus vecais puisēns, kuram Bērnu slimnīcas mediķi pagājušonedēļ glāba dzīvību — bērnam kaklā bija iedūries ass nazis (pēc mātes teiktā, bērns neveiksmīgi nokritis no krēsla). It kā Latvija būtu piemeklēta — pēc UNICEF un Pasaules Veselības organizācijas datiem, bērnu traumatisma ziņā tā nevis vienkārši ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā, bet dažādu nelaimju skaita ziņā apsteidz citas valstis divreiz, pat četrreiz. Taču kaut vai fakts, ka šai statistikai nav nejauša rakstura, ka mums nav viena melnā gada citu gaišu gadu vidū, bet visi gadi ir melni, liek domāt, ka par šiem skaitļiem, aiz kuriem ir arī bērnu kapi, liktenis būtu jāvaino vismazāk. Lai gan mīlestība neesot izmērāma, šī bērnu ciešanu statistika ir acīmredzams pierādījums tam, cik ļoti Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, nemīl bērnus. Ja bērni turpinās krist ārā pa logiem tik lielā skaitā arī šogad, vislielākā liekulība būs to norakstīt uz ekonomisko krīzi vai, piemēram, ideju likvidēt Bērnu un ģimenes lietu ministriju. Mūsu tauta ir spējusi pārvarēt daudz smagākas ciešanas un vienmēr ir sargājusi bērnus. Šobrīd statistika bērnu traumatismu un ar to saistīto bojāeju liek domāt, ka te notiek karš. Ja tas ir karš, tad vecāku, kā arī valsts un pašvaldību institūciju karš pret bērniem. Un vienīgā iespēja to izbeigt ir atjēgties un mīlēt, kas neapšaubāmi nozīmē saudzēt.