Laila Pakalniņa: Laimes pieejamība
Bet ko darīt visiem pārējiem cilvēkiem, kas nav starp tiem 5000, kam tagad vismaz ir monēta, ko berzēt? Domājiet viņiem līdzēs, piemēram, ceriņu laiks, par kuru droši zināms, lai kas notiktu, tas tomēr būs un visai drīz? Ceriņi nav nekas ekskluzīvs, tie zied gan pie pilīm, gan pie būdām, tāpēc to laimes ir demokrātiski pieejamas, — atliek tik ēst un ticēt, ēst un ticēt. Un tā vien šķiet, ka, rijot ziedlapas, ja arī nekas labs, tad vismaz nekas slikts taču nevar notikt. Nav dzirdēts, ka no atrastās laimes daudzuma, kāds būtu iemantojis vismaz vēdergraizes (nu varbūt vien tad, ja uzklūp pildīto ceriņu krūmam un noēd to pliku). Taču kas tev deva tik viegli pieejamu laimi Latvijā! Kārotā laime varot izrādīties inde. Un īpaši jāuzmanās Kurzemē, jo tur šajās dienās uzziedējusi par meža ceriņiem sauktā zalktene, kas ir ceriņiem līdzīgs, taču ļoti indīgs augs. Neieteicamās devas: bērniem pietiekot ar vienu lapiņu, lai varētu sākt novērot saindēšanās simptomus, letālas esot jau divas trīs. Pieaugušie, protams, izturīgāki — nopietna saindēšanās vai pat nāve varot iestāties pēc 10 — 12 lapu apēšanas.
Tādējādi gandrīz vai jāsecina — lai gan par gada monētu Latvijā nupat atzīta Laimes monēta un visapkārt pavasaris, tikšana pie laimes mūsu valstī tomēr šobrīd ir apgrūtināta un atsevišķos gadījumos pat ļoti bīstama. Taču, lai neizklausītos tik bezcerīgi, droši vien jāpiebilst, ka nelaimīgi cilvēki parasti sakot, ka viņiem laime neesot lemta, taču klusībā tik un tā cerot. Un gan jau pareizi dara, jo cerēt noteikti nav tik bīstami, kā šobrīd Kurzemē viltus ceriņus ēst, un tik bezjēdzīgi, kā Latvijas gada monētu berzēt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.