Laila Pakalniņa: Par veļu un ceļu
Nu un vēlākais pēc gada, mazgājot veļu ar videi draudzīgākiem pulveriem, mēs varētu teikt, ka vairāk pievēršamies arī visu šo putnu saudzēšanai. Un pēc tam? Ja notiks tā, kā iecerējis pasūtītājs Latvijas valsts ceļi, sāksies Latvijas "zelta ceļa" jeb līdz šim dārgākā Latvijas ceļa posma būve (pēc aptuveniem aprēķiniem, viens ceļa Priedaine—Sloka kilometrs varētu izmaksāt 11,2 miljonus latu), vairākās Salas pagasta mājās vairs veļu nemazgās. Jo nebūs vairs pašu māju (piemēram, 200 gadu vecās dzīvojamās mājas saimniecei Initai Bārtulei sabiedriskajā apspriešanā projektētāji pavēstījuši: "Jūsu māja šai projektā nav paredzēta."). Ceļa izbūvei būs nepieciešams atpirkt zemi no 160 īpašniekiem. Toties tie, kas Salas pagastā saglabās mājas un zemes īpašumus, varēs tiem piekļūt pa kādu no 25 kilometros izbūvētajiem 11 divlīmeņu šķērsojumiem (vairākas no šīm dārgajām konstrukcijām tik tiešām vedīs uz dažām mājām, un viens, izskatās, tiks izbūvēts speciāli makšķerniekiem). Latvijā maģistrāle ar tik blīvu divlīmeņu šķērsojumu vēl nav redzēta, bet Eiropā kaut ko tik dārgu atļaujas būvēt tikai lielu pilsētu priekšpilsētās.
Taču šaurā strēle starp Babītes ezeru un Lielupi maģistrālei, kā zināms, būs jādala ne tikai ar tur mītošajiem iedzīvotājiem, bet arī putniem. Šai sakarā būvniekiem, iespējams, var izrādīties noderīga Aināra Šlesera definīcija (radīta 2008.gada janvārī): "Starp dabas un cilvēku interesēm nepieciešams atrast līdzsvaru, un putni savas ligzdošanas vietas varētu pārcelt uz citām vietām." Tiesa, korektāk izklausītos, ja pirms vārda "cilvēku" tiktu iestarpināts vārds "atsevišķu".
Cita starpā arī Andrim Ārgalim no laikiem, kad viņš vēl bija Rīgas domes deputāts, pieder kāda definīcija: "Tie putni, kas izvietojušies pilsētā šobrīd, tāpat kā bebri kanālā, liecina par to, ka pilsēta nav pietiekami attīstīta." Varētu spekulēt tālāk — tas, ka Latvijā joprojām ir tik daudz putnu, principā liecina par to, ka Latvija nav pietiekami attīstīta. Un, lai nu kā tur ar to sākumu, bet teikuma beigas taču atbilst patiesībai. Taču diemžēl arī par plānoto šosejas Rīga—Ventspils posma rekonstrukciju rodas sajūta, ka šī ir kārtējā reize, kad attīstība uz Latviju nāk ar to smagāko, nevis intelektuālāko galu.
Piemēram, Salas pagasta iedzīvotāji, kuru "ērtībai" iecerēts izgāzt miljonus, lai viņi pie savām mājām varētu piebraukt pa ātrgaitas šosejas divlīmeņu šķērsojumiem, noteikti nevar (jo neviens nevar — ne Latvijā, ne citur pasaulē) iegādāties Latvijas dzelzceļa biļeti internetā. Tur var iegādāties biļeti dzelzceļa maršrutos Francijā, Vācijā, Šveicē, ASV utt., bet, lai nopirktu vilciena biļeti, piemēram, uz Liepāju, jāiet vien uz staciju. Savukārt pat Rīgā vairākās pasta nodaļās es neesmu varējusi norēķināties ar kredītkarti (pasta nodaļās šāds maksāšanas veids ir reti sastopams) — pirms iešanas uz pastu ir jāskrien uz bankomātu.
Taču, atgriežoties pie dabai draudzīgiem produktiem, videi ar veļas pulveri vien mēs sevišķi daudz nepalīdzēsim. Turklāt tas, ko lielākais daudzums cilvēku arī pēc gada pirks veikalos, nebūs ekoloģiskais, bet gan vienkārši videi mazāk kaitīgs veļas pulveris. Ekoloģiskais veļas pulveris maksā dārgāk, turklāt Latvijā daudz dārgāk nekā citās Eiropas valstīs. Diemžēl Latvijā saudzēt dabu vairākās jomās, kas attiecas uz produktu izvēli, ir maksātspējīgo cilvēku privilēģija. Savukārt, piemēram, Berlīnē ekoloģisko preču cenas tā saucamajos biomārketos ir apmēram tādas pašas kā pārtikas un sadzīves preču cenas citos lielveikalos. Turklāt šie veikali atrodas un ir vienlīdz labi apmeklēti gan centrā, gan rajonos, kur dzīvo daudz emigrantu un mazāk turīgu cilvēku.
Tāpēc tiem paradoksiem, kas "zelta ceļā" ietverti (izmaksas, šķērsojumu skaits), gribu pievienot vēl vienu. Ir acīmredzams — ja šo projektu realizēs, vismaz kāds ar to labi nopelnīs. Un tātad kādam palielināsies iespēja iegādāties videi draudzīgus produktus.
Bet kāds gan videi no tā labums?
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.