Laila Pakalniņa: Pēkšņa atmoda

Jo tiklab viņš, (laimes) lācis, pēdējā laikā ir tik bieži saukts, piesaukts un aicināts, ka dzīvnieku vienkārši nomocījušas žagas (līdzīgs liktenis varētu būt piemeklējis vēl arī pingvīnus, kam netipiski biežas pieminēšanas izraisīta pārmērīga žagošanās tagad varbūt traucē kārtīgi saspiesties). Normālam (laimes) lācim taču būtu jānovibrē kā miegā, tā nomodā, dzirdot Vairu Vīķi-Freibergu publiski sakām: "Es domāju, ka daudzi cilvēki Latvijā gribētu mani uztvert kā laimes lāci. Es būšot laimes lācis, kas nāks un savedīs visu kārtībā." Turklāt eksprezidente norādīja, ka arī ASV prezidents Baraks Obama amatā stājies kā laimes lācis, proti, cilvēki ar viņu saista lielas cerības. Līdzīgās domās acīmredzot ir arī akadēmiķis Jānis Stradiņš (lāci viņš gan nepieminēja, taču tas nenozīmē, ka neizaicināja), kurš vakar televīzijā runāja, ka Latvijā šobrīd nav neviena, kas personificētu cerību: "Ja sabiedrība nespēs izvirzīt pozitīvus ideālus un personības, kā Amerika izvirzīja Obamu pēc visiem Buša treknajiem, bet riebīgajiem gadiem, tad mums draud nepatīkami nākotnes scenāriji" (tiesa, Segliņš kādā intervijā teicis, ka lāči Latvijai jau ir bijuši: "Kādreiz laimes lācis bija Gorbunovs, tad — Šķēle, Repše." (Kurzemnieks)). Jebkurā gadījumā, ir pamats domāt, ka apstākļos, kad Godmanis "turpina baidīt kā tāda badadzeguze vai ūpis katru rītu" (Jānis Stradiņš), bet Zatlers ar ūdenssienu, vīna ledusskapi, Starka spoguli u.c. ekstrām savā mītnē nabadzīgai valstij cenšas radīt bagātu vizītkarti, kaut kāds signāls, ka mēs gaidām Cerību, Lāci, ķeizaru vai vismaz Kārli Ulmani, ir ne vien pasprucis, bet varbūt pat uztverts, jo lācis ir pamodināts. Un tiesības uz lāča identitāti viņam noteikti ir vēl lielākas nekā, piemēram, Obamam. Tāpēc, protams, der rēķināties ar iespēju, ka viņš tiešām nostājas mūsu priekšā un ierēcas: "Nu, kas ir — ko vajag?" Asprātīgi, protams, būtu teikt — 7,5 miljardus latu, lai pēc tam Starptautiskajam Valūtas fondam novēlētu "visu gaišu". Taču pastāv bažas, ka, ja arī Laimes lācis nav iedresēts teikt: "Laime nav naudā", tad mēs savā starpā, visticamāk, nebūtu spējīgi vienoties par summu — jo kāpēc gan prasīt 7,5 miljardus, ja var dabūt 10, 100 un turklāt katram. Un tā mēs Latviju noslīcinātu inflācijā, lats būtu jādevalvē utt. Tāpēc varbūt no lāča uzreiz prasīt kaut ko nemateriālu, taču principiāli vajadzīgu gan krīzes pārvarēšanai, gan izdzīvošanai. Lasot ekspertu viedokļus, kā glābt valsts budžetu tagad, kad tur vēl jāatrod lieks pusmiljards, vairāk par to, ka būs jāsamazina, jāpalielina, jāpārdod utt. mani satrauc Swedbank sociālekonomikas eksperta Pētera Strautiņa ieteikums: "Sabiedrībai jāvienojas, ka nepieciešamos upurus nes visi, kas var to atļauties, un šī nasta tiek sadalīta godīgi." Tāpēc, ka "dalīt nastu godīgi" būtu tik loģiski, taču, šķiet, tik nereāli, jo tad jau drīzāk jācer uz lāci, kas nāks un sadalīs, nevis, ka tie, kuri var to atļauties un turklāt ir pie dalīšanas, no sevis kaut ko nodalīs. Faktiski bez kaut kāda laimes lāča maģiskās līdzdalības Latvijā nav iespējams pat vēl mazāks brīnums — ticība, ka tie, kas šobrīd ir pie varas, arī turpmāk negribēs izmantot to savu interešu vai vismaz iegribu realizēšanai. Jo nepieciešamība būt vienotiem taču nenozīmē, ka lielākajai daļai sabiedrības jāaizsien sev acis un jāapliecina, ka viņi tic tam, kam nav spējīgi noticēt. Tādējādi sanāk — ja ne naudas gādāšana, tad sabiedrības vienošana pašreiz tik tiešām būtu uzticama laimes lācim. Taču diemžēl mēs nevaram droši paļauties, ka, Kurzemē modies, viņš tūdaļ pie šī darba arī ķersies. Speciālisti pieļauj, ka lācis pēc pamošanās atkal aizgājis gulēt līdz martam. Interesanti, protams, būtu uzzināt — vai līdz 31.martam, kad viņa klātbūtne procesiem Latvijā varētu izrādīties īpaši nepieciešama? Tomēr pastāvot arī iespēja, ka lācis gulēt vairs negrasās, un tādā gadījumā viņš pilnīgi noteikti meklēšot ko ēdamu. Tādējādi var gadīties, ka lācis ne vien nepiepilda mūsu cerības un nepieciešamības, atstādams tās mūsu pašu ziņā, bet turklāt vēl sagrib paēst. Cik zināms, Ventspils rajona Ances pagastā atstātās lāča priekšējās ķepas nospieduma izmērs ir 13—14 centimetru, kas liecina, ka dzīvnieks esot vidēja izmēra. Un tātad dziesmiņu par tēvu — aijā žūžu, kas gan jau nāks ar medus podu, un māti — aijā žūžū, kas ar ogu vācelīti, var arī nesagribēt klausīties. Tāpēc nekas cits jau neatliek, kā steidzami saprast — vai labāk paļauties uz lāča atmodu vai tomēr savējo? Pat ja ar lāci nedomājam lāci, bet vien "nācijas līderi".