Laila Pakalniņa: Priecīgi un laimīgi
Neatkarīgi no tā, vai šodien Bernē Starptautiskās hokeja federācijas kongresa dalībnieki nobalsos par to, ka Latvijai piešķiramas tiesības rīkot 2014.gada Pasaules čempionātu hokejā, vai arī šis gods un reizē pienākums tiks Baltkrievijai (kas pat apsolījusi valstī čempionāta laikā ieviest bezvīzu režīmu), Ukrainai vai Ungārijai, Latvija vai teiksim tomēr — Kirovs Lipmans jau ir izcēlies. Proti, Latvijas Hokeja federācijas prezidents nav atsaucis Latvijas kandidatūru, neraugoties uz to, ka Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir atzinis — valsts šobrīd nevar atbalstīt čempionāta rīkošanu. Turklāt Lipmans vakar arī paziņojis, ka tieši Dombrovska un nevis valsts ekonomiskā stāvokļa dēļ Latvijai izredzes tikt pie čempionāta rīkošanas ir ļoti vājas. Kirovs Lipmans brīnoties, "kādēļ Dombrovskim tas bija jāsaka tieši pirms balsošanas", jo acīmredzot nespēj iedomāties, cik bezjēdzīgi būtu to darīt pēc balsošanas.
Pats Lipmans, lūk, uzskata, ka 2014.gadā "mēs visi dzīvosim priecīgi un laimīgi". Taču, visticamāk, ne jau šis uzskats spēcina Lipmana pašpārliecinātību, jo tas, ka 2014.gadā mēs varētu būt "priecīgi" izkūlušies no krīzes, šajā gadījumā nav arguments. To, ka otra hokeja halle (divas halles čempionāta norisei ir SHF nolikumā iestrādāta prasība) būtu jāsāk būvēt teju tūlīt un tai tūlīt un nevis 2014.gadā būtu nepieciešamas gan finansiālās garantijas, gan zeme, Kirovs Lipmans, protams, var iedomāties labāk par daudziem citiem. Jo pirms 2006.gada čempionāta tieši viņš ir pabijis līdz ausīm visos tajos mēslos (Takača afēra (cita starpā, Lipmans Takaču joprojām sauc par Latvijas neizmantoto iespēju, jo, lai gan Takačam pašam naudas tiešām neesot bijis, viņš uz Rīgu būtu atvedis 82 gadus vecu franču miljardieri, kurš tagad naudu iegulda Maskavā — miljardiera vārdu Lipmans esot aizmirsis), pārāk vēlu iedzītie pāļi, uz kuriem ilgāk par gadu nekas netika būvēts utt.), kas gandrīz beidzās ar SHF lēmumu atņemt Latvijai tiesības rīkot čempionātu. Turklāt Lipmans pats pēdējo gadu izteikumos pinies, pinies, bet tomēr atzinis, ka valsts atbalsts čempionātam vajadzīgs. Viņš teicis: "Es viennozīmīgi uzskatu, ka valstij kopā ar pilsētu būtu šī halle jāuzbūvē." Kā arī: "Galvenais, lai valdība mums netraucētu organizēt šo čempionātu — mēs visu izdarīsim paši." Un tajā pašā intervijā bildis, ka, "iespējams, būs nepieciešama zeme". Un vēl. Taču ne bez Lipmana ziņas SHF mājaslapā publicēts solījums, ka, iegūstot tiesības rīkot 2014.gada pasaules hokeja čempionātu, Latvija jaunu halli atklās jau 2011.gadā ...
No kurienes tad, izvirzot un neatsaucot Latvijas kandidatūru čempionāta rīkošanai, Lipmana pašpārliecinātība, ka viņš piespiedīs valsti un pašvaldību laikā, kad tiek slēgtas slimnīcas un skolas, kaut jel kādā mērā atbalstīt halles būvniecību?
Iespējams, no tā, ka LHF prezidents labi zina, ka sauklis "sports ar politiku nav saistīts", ir radīts lētticīgajiem. Jo viss, kas ir saistīts ar iespēju tikt pie naudas (un pirms vēlēšanām — arī pie vēlētāju balsīm), vismaz Latvijā ir saistīts ar politiku.
Vispār Lipmans "nekad mūžā vairs" nav vēlējies rīkot hokeja čempionātu, taču tad viņu uzrunājis premjers, kuru viņš ļoti cienot, un teicis: "Kirov, mēģināsim vēlreiz dabūt šeit pasaules čempionātu." Tā runājis Kalvītis, kuram esot bijuši "nopietni argumenti".
Savukārt pēc nu jau cita premjera paziņojuma, ka valsts nevar atbalstīt čempionātu, LHF prezidents jau esot sācis domāt par Latvijas kandidatūras atsaukšanu, taču ierunājies (kurš gan cits) Šlesers, kurš, kā vēsta reklāmas, nemāca taupīt, bet pelnīt, un pārliecinājis Lipmanu. Kā aģentūru LETA informēja Šlesera pārstāvis Ģirts Dripe, Šlesers sarunā ar Lipmanu ir sniedzis garantiju — gadījumā, ja viņš kļūs par Rīgas mēru, galvaspilsētā tiks uzbūvēta hokeja halle.
Tādējādi, ja Latvija šodien tiek pie čempionāta rīkošanas tiesībām, Lipmanam vairs atliek tikai parūpēties, lai Šlesers kļūst par Rīgas mēru. Teorētiski jau gan Lipmans un Šlesers varētu cerēt, ka, izdzirdot par Šlesera sniegtajām garantijām, visi hokeja fani ar karogiem un bungām aizies par viņu nobalsot. Taču faktiski fanu atbalsta nedalāmību apdraud vismaz divi faktori.
Pirmkārt, pašreizējais Rīgas mērs Birks. Jo tieši viņš pretēji premjera uzskatam, ka pret čempionāta organizēšanu hokeja popularitātes dēļ vajadzētu izturēties ar visaugstāko atbildības pakāpi — bez populistiskiem paziņojumiem un politiskas retorikas, ir darījis publiski zināmu savu pārliecību, ka līdz 2014.gadam Rīgā būs panākta ekonomiska augšupeja un Rīgas dome būs spējīga sniegt nepieciešamo atbalstu čempionātam. Turklāt to, ka Rīga nav Latvija un galvaspilsētas mēram ir sveša premjera piesardzība, kas saistīta ar nopietnajām valsts ekonomikas problēmām, Birks apliecinājis, aiztraukdamies uz Berni, lai uzrunātu SHF kongresa delegātus un, protams, mēģinātu viņus pārliecināt par Latvijas, ak, nē — Rīgas kandidatūru.
Taču vēl lielāks risks Šleseram (un Birkam arī), cerot uz fanu balsīm, ir varbūtība, ka tie tūkstoši, kas hokeja hallē zem Latvijas karogiem dzied Latvijas himnu, var izrādīties lielāki savas valsts patrioti, nekā dažam labam sava biznesa interesēs to gribētos iedomāties. Proti, mediķi, policisti, skolotāji, pensionāri, bezdarbnieki utt., kas skatās hokeju un jūt līdzi Latvijas izlasei, visticamāk, labāk par Lipmanu ir spējīgi apzināties, ka valstij un ļoti, ļoti daudziem tās pilsoņiem šobrīd neklājas viegli. Neskatoties uz to, ka LHF prezidents apgalvo: "Es zinu, ko es daru."
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.