Laila Pakalniņa: Sestais pirksts
Viena no retajām igauņu anekdotēm par latviešiem vēsta, ka mums ir seši kājas pirksti. Turklāt reizēm rodas iespaids, ka tās anekdotes, ko latvieši stāsta par igauņiem, patiesībā tiek izdomātas Igaunijā. Piemēram, anekdote par to, ka nemaz nav tik slikti būt igaunim — lēni tērējas nauda, pašreizējās ekonomiskās situācijas kontekstā nebūt neizklausās pēc ironijas par igauņiem, bet drīzāk gan par tiem, kam nauda tērējusies daudz neprātīgāk.
Savukārt nupat viesojoties kaimiņzemē, es, šķiet, sāku arī saprast, kāpēc igauņiem tikpat kā nav anekdošu par latviešiem — viņiem pietiek ar uzjautrināšanos par to, kas pie mums notiek. Vai, precīzāk, par tām Latvijas ziņām, ko Igaunijas mediji nozvejo aģentūrās. Piemēram, kad Igaunijas portālos parādījās ziņa, ka no 330 Rīgas luksoforiem ziemā atslēgs 180, kādam Igaunijas režisoram jau radās ideja braukt šurp uzņemt jautru filmu par haosu. Tas, ka luksofori tomēr darbosies, portālus vairs neinteresēja. Varbūt tiešām tāpēc, ka tas vairs nav smieklīgi.
Cits mans kolēģis kādu rītu jautri ķiķināja — Latvijas kultūras ministrs esot pateicis, ka astoņu teātru Latvijai ir par daudz. Tieši tāds virsraksts bija parādījies Latvijas ziņu aģentūrās un portālos, un igauņi to vienkārši pārpublicēja. Bet kaimiņzemes iedzīvotājam pietiek ar šo virsrakstu, lai, dusmīgi lamājot savu valdību, atrastu mirkli smaidam par latviešiem — viņš zina, ka viņa zeme ir mazāka, bet teātru daudz vairāk (teātru informācijas mājaslapa vēsta — 24).
Nākamnedēļ man atkal jāstrādā Igaunijā. Tāpēc ceru, ka tur jau būs beiguši smieties (ja var ticēt anekdotēm par igauņiem, viņiem pielec lēnām) par to, ka, izvērtējot kultūras funkciju lietderīgumu, Latvijas valdības sociālie partneri, piemēram, muzeju krājuma saglabāšanu ir novērtējuši ar "viens" un kopumā visu citu jomu starpā kultūra līdztekus sportam par lietderīgumu ir saņēmusi viszemāko atzīmi.
Taču atšķirībā no kaimiņiem, kuri, ja grib, tagad var smieties, Latvijas pilsonim notikušais ir nopietns brīdinājums. Jo varbūt šāds kultūras nozīmes novērtējums ir pat daudz traģiskāks par budžeta samazinājumu kultūrai. Tāpēc, ka runa nav par atzīmi kultūrai, bet diagnozi valstij.
Visvienkāršāk būtu pieņemt, ka vieniniekus muzejiem utt. salikuši muļķi, un sliktākais, kas no tā izriet, ir finansējuma samazinājums kultūrai. Jo ir taču loģiski, ka ikvienam latvietim būtu jāsaprot — kultūru ne vien nevar pretstatīt, piemēram, veselības aizsardzībai, bet pat viskritiskākajā situācijā (kā šobrīd nav) nepastāv izvēles iespēja pat starp kultūru un neatkarību, jo latviešu kultūra ir neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums. Tēlaini izsakoties, Latvijas valsti bija iespējams nodibināt tāpēc, ka bija tādi latvieši, kas tad, kad viņiem vajadzēja izvēlēties starp maizi un grāmatu, izvēlējās mazāk maizes, lai būtu iespēja lasīt (rakstīt) grāmatu. Tāpēc kultūras nozīme, protams, ir nenovērtējama un nepārvērtējama, un tas, kas to nesaprot, varbūt vienkārši tik tiešām ir muļķis.
Taču tā varētu domāt, ja gadījums ar slikto atzīmju salikšanu būtu tiešām ārkārtējs notikums atjaunotajā Latvijā. Jo varbūt pat vēl ārkārtējāka, vēl simboliskāka ir situācija ar nacionālās bibliotēkas celtniecību. Idejai, pie kuras realizācijas sevis un savas valsts dēļ latviešiem bija jāķeras vēl pirms lielveikalu būvniecības, idejai, kam bija jākļūst par nepārprotamu ceļa zīmi visai Latvijas attīstībai, bet kas daudzu cilvēku priekšstatos kļuva par būvbedri, kurā saber miljonus. Tad kas ir vairāk muļķi un ļaundari (šajā gadījumā ieliekot kultūrai pat nevis "viens", bet "nulle") — tie, kuriem ir šāds priekšstats, vai tie, kuri cilvēkus līdz šādam priekšstatam noveda?
Kultūras nepieciešamība (tajā skaitā bibliotēkas, muzeju, dziesmu svētku utt.) nav uzspiežama ar politisku balsojumu, it īpaši situācijā, ja politiķus tur aizdomās par savtīgumu. Taču pie varas esošie politiķi gan ar darbiem, gan vārdiem varētu pierādīt kultūras nepieciešamību, ja viņu augstākais mērķis tik tiešām būtu nacionālas valsts attīstība. Ja viņi to nav darījuši un nedara, ar to ir jānodarbojas vismaz inteliģencei. Kādam tas ir jādara. Jo latviešu kultūras pastāvēšanas priekšnosacījums (un tātad arī valsts, valsts, valsts) nav pirmām kārtām valsts budžeta finansējums (kas, protams, ir vajadzīgs), bet gan sabiedrība, kam kultūra ir nepieciešama. Ja Latvijai šobrīd būtu tikai ekonomiskas grūtības, kultūra netiktu ieskaitīta nesekmīgajos. Turklāt, ja kopš deviņdesmito gadu sākuma ar mērķtiecīgi īstenotu valsts kultūrpolitiku Latvijā būtu izveidojusies daudz kulturālāka un inteliģentāka sabiedrība, ekonomiskās grūtības šobrīd varbūt arī nebūtu tik smagas.
Igauņi nav labāki par latviešiem. Tāpat kā latvieši nav labāki par igauņiem. Ja Igaunijai šobrīd klājas labāk nekā Latvijai, tad arī tāpēc, ka Igaunija ir pierādījums kultūras funkciju lietderīgumam ne vien valsts pastāvēšanā, bet arī attīstībā. Inteliģences un garīguma lietderīgumam, kas ļāvis gan Lennardam Meri, gan citiem šīs mazās valsts pilsoņiem gudrāk dzīvot savā zemē. Taču ne jau sestais kājas pirksts mums ir traucējis iet pareizajā virzienā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.