Nav cita veida, kā šo situāciju novērst.”24 gadīgā Indra uz Lielbritāniju devās pirms septiņiem mēnešiem, pametot pārdevējas darbu kādā Rīgas lielveikalā. Šobrīd Indra dzīvo īstā viesstrādnieku pilsētā Anglijas vidienē un gandrīz astoņas stundas dienā strādā kādā uzņēmumā, ražojot automašīnu gaisa spilvenus.
Viņu baida divas reizes gadā notiekošā strādnieku atlase, sliktākajiem tiek uzteikts darbs, tomēr no pirmās darbinieku atbrīvošanas viņai sanācis izsprukt cauri sveikā.
“Pat ja nezini angļu valodu, tev dod iespēju strādāt,bet līdzko veic kārtējo darbinieku atlasi, patur tikai labākos, un tas ir divas reizes gadā: augustā un janvārī,” stāsta Indra.
Finansiālajā ziņā Indra nespēj salīdzināt Latviju ar Angliju. Algas maksā katru nedēļu, un vidēji tas sanāk no 300 līdz 400 poundiem nedēļā, kas ir mērāms līdzīgi arī latos.
Par dzīvesvietu Indra ir izvēlējusies māju, kur dzīvo kopā ar četriem cilvēkiem. Mēnesī mitināšanās piecām personām privātmājā kopā izmaksā no 600 līdz 1000 poundiem, iekļaujot samaksu gan par elektrību, gan ūdeni, gan gāzi. Tāpat īpašas vēlmes apmierina vietējais poļu veikals, kur var iegādāties Latvijā ražotus produktus: desas, pelmeņus, grādīgos dzērienus un medikamentus.
“Mājas pietrūkst, pat ļoti. Īpaši gribas redzēt savus draugus, ģimeni. Tomēr jāapzinās fakts, ka ne reizi dzīvojot Anglijā, iepērkoties neesmu galvā rēķinājusi, vai man pietiks naudas kādai konkrētai lietai. Dzīvoju kā rāda filmās,” sacīja Indra.
Indra atzīst, ka tuvāko gadu laikā neplāno atgriezties Latvijā, jo netic, ka ekonomiskā situācija būs tik ļoti uzlabojusies, ka nedēļā viņa varēs nopelnīt 400 latu.
Turpretī Aleksandrs, kurš mācās Anglijas pilsētā Līdsā, par spīti ekonomiskajai situācijai un nenovērtētajām darba spēkam, ir nolēmis atgriezties Latvijā.
“Uz Latviju plānoju braukt atpakaļ ilgermiņā, jo tā ir mana dzimtene. Vēlos Latvijā ieguldīt savas zināšanas un pieredzi. Jāsaka arī, ka Latvijai ir vēl daudz kas jāiemācās un jāpaaugstina profesionālais un sociālais līmenis, jo mani māc nelielas šaubas par to, vai Latvija pēc kāda laika gribēs un spēs pieņemt tās zināšanas un pieredzi, ko būšu ieguvis ārpus valsts,” stāsta Aleksandrs.
Aleksandrs aizbrauca no Latvijas 2010. gada sākumā un ir ļoti apmierināts profesionālajā un sociālajā ziņā, tomēr viņam pietrūkst Latvijas un tās iedzīvotāji, kuriem, kā uzskata Aleksandrs, piemīt lielāks dvēseliskums. Tomēr kā sarunas beigās atzīst Aleksandrs “ar dvēseliskumu nepaēdīsi”.