gados, taču atpaliek no Lielās depresijas ASV 30.gados, kad IKP nokritās par 30%, un Krievijā, kur IKP nokritās par 40% 90.gadu sākumā) un prognoze ir, ka arī kopējais gada kritums būs līdzīgs. Tā rezultātā Latvijas slimnieks ir nonācis ārkārtas stāvoklī! Kopējais finansējums, salīdzinot ar 2008.gadu, ir samazināts no 575 uz 453 milj. latu jeb par 21%, kas, jāatzīst, liekas atbilstoši šā brīža ekonomiskajai situācijai.Taču, ka saka amerikāņi, _devil is in a details_ (velns ir atrodams sīkumos), paskatoties uz finansējuma samazinājumu slimnīcās, parādās drausmu skats. No 224 milj. 2008.gada tas samazināts uz 145 milj. latu šogad jeb par 36%. Iespējams, ka arī tas būtu bijis kaut kādā veidā paciešams, ja vien nebūtu noticis tā, ka pirmajā pusgadā no šīs summas jau ir ticis izmaksāts 102 milj. latu, bet pēdējiem sešiem mēnešiem palicis vien 43,5 milj. latu, tātad kopējais samazinājums par 61%! Zinot to, ka finansējumu nedrīkst samazināt slimnīcām, kas aprūpē onkoloģiskos slimniekus, grūtnieces un bērnus (to samazinājums ir bijis 20% robežās), universitāšu slimnīcas un reģionālās slimnīcas ir nostādītas situācijā, kad Stradiņu universitātes slimnīcai finansējums samazināts par 70% un Austrumu universitātes slimnīcai (ko kādreiz pazina kā Gaiļezera un Linezera slimnīcas) par 60% uz otro pusgadu! Šis 60-70% finanšu samazinājums slimnīcas iznīcinās un tas nav pieļaujams! Katram no mums ir jāsaprot, ka, esot ekonomiskās krīzes laikā jebkurā valstī, slimnieku skaits strauji pieaug, taču ar šādu finansējuma samazinājumu neviens uzņēmums nevar pastāvēt! Lai gan šajā brīdī 50% no slimnīcu gultām ir tukšas, ceru, ka valsts vadītājiem nav ilūziju, ka tā tas turpināsies rudenī un ziemā, zinot, ka slimnīcu skaitu Latvijā ir plānots samazināt no 59 uz 24 slimnīcām (tas, pēc manām domām, ir pareizi), un nauda samazināta arī ambulatorai aprūpei. Apmaksājamiem medikamentiem garantētā nauda ir samazināta tikai par 4%, un tas ir apsveicami. Taču Latvijā medikamenti varētu būt daudz lētāki pacientiem, ja vien lieltirgotājs_ Recipe plus_ (kas kontrolē 40% no Latvijas medikamentu tirgus, 2007.gadā, pēc VOAVA datiem, tas bija 331 milj. latu), kaut daļu no atlaidēm, ko tas panācis ar medikamentu ražotājiem, nodotu valstij un pacientiem (Ingas Spriņģes raksts _Monopols_, http://www.diena.lv/lat/laikraksts/diena_peta/monopols). Ja tas notiktu, tad tūkstošiem papildus pacientu varētu saņemt tiem nepieciešamos medikamentus 63 miljonu latu apmaksājamo medikamentu ietvaros. Vēl kritiskāku šābrīža situāciju padara fakts, ka _Recipe plus_ ar šāda veida iegūto peļņu uzpērk aptiekas, ambulatorās veselības centrus un patlaban vēlas pirkt arī Austrumu universitātes slimnīcu! Pateicoties paredzetajam drastiskajam finansējuma samazinājumam, daudzas slimnīcas, ieskaitot Austrumu universitātes slimnīcu, drīz vien varētu būt bankrota priekšā un būs «lēti» pārņemama un restrukturizējama, atstājot tajā tikai tās nozares, kas Latvijas medicīnā nes peļņu. Scenārijs, ka _Recipe plus_, kontrolējot medikamentu vairumtirdzniecību, mazumtirdzniecību aptiekas, veselības centrus, kas izraksta «vajadzīgos» medikamentus, un «veiksmes» gadījumā arī iegūstot vienu no lielākajām Latvijas slimnīcām, ir ļoti nopietns iemesls bažām. Šādā gadījumā valsts un, galvenais, Latvijas pacients būs nonācis neapskaužamā situācijā, kurā šai kompānijai būs iespēja ietekmēt pacientu ārstēšanu un medikamentu izrakstīšanu visos posmos.Es no sirds ceru, ka kļūdos un ka šāds scenārijs nekad nepiepildīsies, jo atbildīgās institūcijas to spēs laikus novērst.
Ko darīt?
Ir jāsaprot, ka mūsu medicīnas aprūpes sistēmā ir nepieciešamas radikālas izmaiņas. Šoreiz nepietiks ar to, ja izdarīsim kaut ko tikai tā, lai izšļūktu krīzei cauri.
Pirmais, jāturpina samazināt ministrijas un tās pakļautībā esošo institūciju birokrātiskais aparāts. Arī tagadējā «liesajā» veselības aprūpes budžetā ministrijas un dažādu aģentūru uzturēšana izmaksā 5,4% jeb ~24 miljonus latu, šī attiecība pret 2008.gadu ir palikusi nemainīga (ES visdārgākā veselības aprūpes birokrātija ir Šveicē, kas izmaksā ~8%, taču tādās valstīs kā Zviedrija, Dānija un Anglija izmaksas ir 3-4% robežās). Taču publiski pieejamais budžets parāda maz, nav skaidrs, kam tieši un cik ministrija un aģentūras tērē. Šāda noslēpumainība stimulē aizdomas un spekulācijas, ko ministrija nevar un nedrīkst pieļaut. Lai tās izbeigtu, detalizētiem budžeta tēriņiem jābūt publiski pieejamiem.
Piekrītu ministrei, ka valdībai ir jāatrod 39 miljoni latu, lai atlikušās lielās slimnīcas «noturētu virs ūdens», taču tikai tad, ja slimnīcas piekrīt būtiskām strukturālām izmaiņām, kurām bija jānotiek jau sen.
Slimnīcas
a. Šajā dramatiskajā finanšu situācijā slimnīcu vadībām ir jāsaprot, ka darbs nevar turpināties «business as usual» (pa vecam) trīs iemeslu dēļ. Latvijas kopējais tēriņš (valsts+privātais) veselībai ir ~6,4% no IKP, pacienti ar aprūpi nav apmierināti, aprūpes rādītāji ir ļoti slikti un mirstība ir augsta dažādās vecuma grupās (skat. 2009.gada publicēto Euro-Kanādas veselības indeksu, kur Latvija starp 32 valstīm ieņem priekšpēdējo vietu, priekšā vienīgi ir Maķedonijai).
Lai to izmainītu, ir jāsaprot, ka slimnīca, kāda tā bija PSRS, vairs nevar un nedrīkst pastāvēt. Reģionālās un universitātes slimnīcas ir jāpārveido par ambulatorās un stacionārās aprūpes Latvijas veselības sistēmas «mugurkaulu». To var panākt tikai tad, ja līdzīgi kā Ziemeļamerikas lielajās slimnīcās visi ārsti ārstē pacientus gan stacionārā, gan pēc izrakstīšanas arī ambulatori savas slimnīcas ietvaros.
Tādām specialitātēm kā endokrinoloģijai, reimatoloģijai, nefroloģijai, pulmonoloģijai, lielai daļai kardioloģijas jākļūst ambulatorām ar izmeklējumiem vienas dienas stacionārā. Arī katram ķirurgam jāpieņem slimnīcas ambulatorā praksē, kam jābūt kā stacionāra turpinājumam. Ir neskaitāmi pētījumi, kas parādā, ka pacienti, kas pēc izrakstīšanas no slimnīcas turpina ārstēšanos pie tā paša speciālista ambulatori, ir apmierinātāki ar savu aprūpi un tiek hospitalizēti mazāk. Šādas sistēmas izveidošana daudzās «mazās specialitātēs» ļaus slimnīcām pieņemt darbā vairāk augstas klases ārstu, kas konsultē slimnīcās un pieņem pacientus slimnīcas ambulatorā praksē. Tas ir absolūti nepieciešams, lai tik mazā valstī kā mūsu ārsti netiktu profesionāli izolēti un ikdienā būtu iespējama akadēmiska domu apmaiņa, un tādā veidā tiktu uzlabots arī studentu un rezidentu apmacības process, kurā būtu jānotiek šai nepārtrauktajai plūsmai starp stacionāru un slimnīcas ambulatoro daļu. Tas prasīs fundamentālas izmaiņas mūsu domāšanā un tas ir iespējams!
Tam papildus slimnīcām un lielajiem ambulatorajiem centriem ir jānodrošina serviss, kur katrs šīs iestādes pacients var sazvanīt savu speciālistu (vai kādu, kas viņu aizvieto) 24 stundas diennaktī, pretējā gadījumā pacienta, kas, piemēram, ārstējas pie endokrinologa, iespējas ir limitētas, vai nu nezvanīt nevienam (sliktākais variants), vai mēģināt sazvanīt sava speciālista mobilo telefonu (ja tāds ir zināms un gadījuma pēc nav izlādējies), vai izsaukt ātro palīdzību. Šāds modelis ir pacienta aprūpei nepieņemams, dārgs un ir jāmaina.
Lai augstāk minētās izmaiņas notiktu, valdībai un ministrijai ir būtiski jāpalielina ambulatorai aprūpei domātā apmaksa «mugurkaula» iestādēm, jo situācijā, kad stacionāra izdevumi ir samazināti par 60-70%, tas ļaus slimnīcu, augstas kvalitātes ārstu pārstrukturizēšanu uz ambulatoro aprūpi. Kā arī turpināt nodarbināt tos pašus ārstus kā konsultantus slimnīcā, kur viņu zināšanas ir kritiski svarīgas. Ja tas nenotiks, šie ārsti no slimnīcas aizies un viņu zināšanas slimnīcai būs zudušas. Šo situāciju var un vajag mainīt, ieviešot modernu pacientu aprūpes modeli, un tas jādara bez kavēšanās.
b. Vienlaicīgi ar augstāk minētajām izmaiņām ir jāveic izmaiņas veidā, kā tiek maksāts slimnīcām un ambulatorām iestādēm. Slimnīcām simtprocentīgi ir jāpāriet uz apmaksu par diagnožu grupām (DRG) un kvalitāti. Ir skaidrs, ka Latvijas DRG sistēma ir deformēta un jāmaina, tai jākļūst sabalansētākai. Būtu jāpārņem Skandināvijas valstu apmaksas attiecība starp dažādām diagnožu grupām (skat. Zviedrijas DRG apmaksu attiecības pielikumā). Piemaksu skaits par dažādām lietām, kas pašreiz apstiprinātajos MK 1064. noteikumos ir veselas 2024, mūsu apmaksas sistēmu padara birokrātiski sarežģītu un neveicina pacientam labāko un piemērotāko ārstniecības veidu, bet gan šo piemaksu sistēmas izmantošanu.
Ir skaidrs arī tas, ka pacienti vidēji Latvijā pavada slimnīcā neatbilstoši garu laiku, visvairāk lēnas izmeklēšanas dēļ. Lai izmeklēšanu procesu stimulētu, apmaksa par gultas dienu strauji jāsamazina, ja pacients slimnīcā atrodas ilgāk par 3-4 dienām (izņemot reanimācijas nodaļu slimniekus).
c. Pats svarīgākais, jāievieš aprūpes modelis, kura centrā ir PACIENTS, nevis viņa sirds, acs vai niere, un ne arī pats ārsts. Aprūpes sistēmai jākļūst orientētai uz pacientu kopumā, pielietojot efektīvus un labi izpētītus ārstēšanas veidus, kas paildzina kvalitatīvu pacienta dzīvi par cenu, ko visa Latvijas sabiedrība grib atļauties jeb ko angliski sauc par «value-based system». Skeptiķi man teiks, ka tas nav iespējams un «kā strādā, tā maksā».
Tam piekrītu daļēji, jo saprotams, ka medicīnā nodarbinātajiem ar savu darbu ir jānodrošina cilvēkam cienīga iztika. Taču iedomāties, ka visdārgākā iespējamā aprūpe ir arī vislabākā, un tas ir pierādīts neskaitāmos pētījumos, ir kļūda. Kā piemēru minēšu izcilo Mayo klīnikas modeli Minesotā (gadu no gada tā ir atzīta par vienu no trim labākajām ASV universitātes slimnīcām gandrīz visās specialitātēs), kur visaugstākā līmeņa aprūpe izmaksā apdrošinātājiem un valstij gandrīz trīs reizes mazāk nekā nelielā, privātā slimnīcā Teksasā, kur tiek pasūtīta katra iespējamā un dārgākā izmeklēšanas metode, un apdrošināšnas kompānijas un valsts «slauktas», cik var (http://www.newyorker.com/reporting/2009/06/01/090601fa_fact_gawande?printable=true), taču rezultāti ir sliktāki.
Mayo universitātes slimnīca ārstiem maksā pamatalgu un piemaksu par to, ja izdarīts vairāk, kvalitatīvāk un pacienti ar aprūpi ir apmierināti. Alga Mayo klīnikā līdzīgi kā visās pārējās universitātes slimnīcās ārstiem ir mazāka, nekā strādājot privātslimnīcās. Taču, kā saka Mayo prezidents Deniss Kortese, šīs izmaiņas mentalitātē «The needs of the patient come first» nav bijušas vieglas un pie tā strādāts desmitiem gadu, kamēr viss kolektīvs to ir pieņēmis.
Pirmais solis šajā virzienā ir rast iespēju salīdzināt pacientu aprūpi starp dažādām slimnīcām (arī ambulatorās veselības aprūpes centriem, ģimenes ārstiem). Lai to izdarītu, ir jāveic objektīvas pacientu aptaujas. Tās nedrīkst savākt ārstējošais personāls, jo tieši šā iemesla dēļ ministra Veldres laikā sāktās aptaujas tika diskreditētas, jo lielākā daļa pacientu ar visu bija «pilnigi apmierināti». Pēc īsa izmēģinājuma posma šo aptauju rezultātiem jābūt publiskiem un rezultātiem pacientiem pieņemamiem, tikai tā pacients varētu izlemt, pie kura ārsta un kurā iestādē griezties. Šīs aptaujas būs stimuls ārstiem strādāt labāk un būt laipnākiem, taču tas notiks tikai tad, ja labākie tiks finansiāli un morāli novērtēti.
Ir pareizi, ka Latvijā slimnīcas lēnām pāriet uz samaksu par padarīto, taču šeit slimnīcu vadītājiem būtu atkal jāatceras, ka pašreizējā tarifu apmaksas sistēma ir fundamentāli deformēta un, ka nodomu atlaist vai patūrēt ārstu kādā specialitātē nedrīkst pieņemt tikai pēc tā, cik slimnīcai nopelna katrs ārsts, bet pēc tā, cik kvalitatīvi ir padarīts darbs un cik daudz «darba vienības» ir sastrādātas (skat. Zviedrijas DRG tabulā sadaļu diagnostic/ treatment weight).
Tikai apvienojot visus šos kritērijus kopā, administrācijas var «pēc būtības» izlemt par to, vai ārsts vai māsiņa ir augsti kvalificēti un pacienti ir apmierināti. Tiem, kas ir labākie, pie pamatalgas jābūt vērā ņemamai piemaksai.
d. Ministrijai jāpieprasa, lai lielie slimnīcu iepirkumi un iepirkuma procesu gaita būtu publiskota un caurskatāma, iepirkuma komisijas locekļi un viņu interešu konflikti zināmi un sabiedrībai atklāti.
e. Ministrijai jāpilnveido likumdošana, medikamentu un instrumentu pētījumi jāatļauj tikai universitātēs, specializētajās vai reģionālajās slimnīcās. Tas ir, lai nodrošinātu pilnīgu cilvēka medicīnisko drošību pētījuma laikā, kā arī savāktās personīgās informācijas drošību (parasti tā jāauzglabā vismaz piecus gadus pēc pētījuma) un lai pētījuma laikā iespējamās blaknes varētu ātri novērst un ārstēt. Šie nosacījumi var tikt ievēroti tikai lielajās slimnīcās. Vēl ir svarīgi arī tas, ka, piedaloties lielajos internacionālajos petījumos, slimnīcu un pētnieku vārdus ievēro un tas stiprina šīs iestādes prestižu ārzemēs, valstij tas noteikti būtu jāstimulē.
Tajā pašā laikā ir absolūti nepieņemama Latvijā izplatījusies prakse, ka slimnīca, kurā norit pētījums, nezina, par kādu naudu medikamentu vai instrumentu kompānija ir noslēgusi līgumu ar pašu pētnieku. Šī sistēma ir jāpilnveido, līgumam līdzīgi kā Ziemeļamerikā ir jābūt slēgtam caur slimnīcu. ASV 20-30% no pētījumu summas tiek ieskaitīta slimnīcas kasē, bet pārējā summa tiek pārskaitīta ārsta akadēmiskajā kontā, kas ir izlietojams citu pētnieka interesējošo pētījumu veikšanai, medicīnas literatūras iegādei, konferenču apmeklēšanai un algu piemaksām. Šāda pašreizējās sistēmas uzlabošana būtiski samazinās iespējamos korupcijas riskus, kas pastāv, turpinot «veco» sistēmu.
f. Bez elektronisko medicīnas karšu ieviešanas slimnīcā un ambulatorajā tīklā mūsu medicīnas sistēma būs neefektīva, aprūpe uz pārejās Eiropas fona paliks slikta, ārstu darba rezultātus starp veselības iestādēm būs grūti salīdzināt un analizēt. Elekronisko karšu sistēma jāizveido tāda, kurā ne tikai uzkrāj informāciju, bet caur kuru iespējama komunikācija starp ārstiem dažādos novados, ar aptiekām un ar pacientu.
2. Ambulatorā aprūpe (sekundārā)
Latvijas iedzīvotāji dažādus speciālistus (atskaitot ģimenes ārstus), apmeklējuši vairāk nekā 11 milj. reižu 2008.gadā. Latvijā ir vairāk nekā 3000 ambulatorās aprūpes prakses vai centri. Tātad ~5 reizes gadā katrs iedzīvotājs, zinot, ka daudzi pie ārsta nav bijuši ne reizi, ir apmeklējis speciālistu ambulatori, tas ir milzīgs skaitlis. Vidēji vizīte valstij izmaksāja starp Ls 3 Bolderājas poliklīnikā līdz Ls 4350 par pacientu psihiatra praksē (ārstēti gan tikai divi slimnieki), ar vidējo apmaksu Ls ~10. Pacientu skaits privātajās ārstu praksēs svārstās vidēji starp 3-6 pacientiem dienā, grūti iedomāties, ka tāds praktizēšanas veids ir ilgtermiņā finansiāli izdevīgs, jo katrai praksei ir jāapmaksā gan īre, gan palīgpersonāls un 25% ienākuma nodoklis (papildus arī citi nodokļi). Ir pilnīgi skaidrs, ka lielākajai daļai šo mazo prakšu nebūs iespējams ieviest elektronisko karšu sistēmu, jo pie šāda pacientu apjoma izmaksas būs lielākas nekā ienākumi.
Tāpat kā stacionārā, arī ambulatorajā aprūpē netiek mērīta un salīdzināta aprūpes kvalitāte, bet katrai praksei tiek piešķirta kvota atkarībā no tā, cik pacientu ir apskatīti pagājušajā gadā. Šāda apmaksas sistēma, kurā netiek mērīts ārstēšanas rezultāts, bet tikai vizīšu skaits, stimulē skatīt pacientu pēc iespējas biežāk. Pareizāk būtu maksāt vienu summu par noteiktu diagnozi un papildus par kvalitatīvu iznākumu. Līgumi valstij jāslēdz tikai ar tām praksēm un centriem, kuros ir sasniegta augsta pacientu aprūpes kvalitāte.
3. Dārgas aparatūras
Latvijā komjūtertomogrāfi uz 100 000 iedzīvotāju ir par 30% vairāk nekā Vācijā, Šveicē un Somijā, magnētiskās rezonanses (MR) aparāti vairāk kā Čehijā, Slovākijā un līdzīgi kā Somijā un Anglijā, taču noslogojums aparatūrai ir nepieļaujami zems, MR ierīces noslogotas par 35% (tas nav attiecināms uz slimnīcām), mamogrāfijas aparatūra - par 17%, ultrasonogrāfi - par 28%.
Gan jāatzīst, ka MR izmeklējumi 2008.gadā veikti par 4000 reižu vairāk (jeb par 20% vairāk) nekā 2007.gadā (izmaksu pieaugums bijis Ls 400 000).
Šāda milzīga minētās aparatūras pirkšana un nenoslogotība norāda tikai vienu, ka apmaksa par šiem izmeklējumiem ir laba, ka šīs aparatūras pircējam «pietiek» pat tad, ja aparatūra nav noslogota. 2002.gadā Japānas valdība saprata, ka viņi maksā daudz par daudz par CT un MR izmeklējumiem (CT Japānā izdara trīsreiz vairāk kā Šveicē un Latvijā). Vidējā MR pakalpojuma cenas apmaksa Japānā tagad ir 98 USD, un nesabalansēta aparatūras pirkšanas kāre ir samazinājusies. To, ka šis medicīnas lauks Latvijā ir populārs, parāda arī tas, ka Stradiņu slimnīca ir 22 iekšķīgo slimību rezidenti, bet 20 radioloģijas rezidenti.
Salīdzinājumam, Teksasas universitātes slimnīca Dallasā, kur strādāju, ir 155 iekšķīgo slimību rezidenti un 20 radioloģijas rezidenti. Līdzīga attiecība ir visās rezidentūras programmās ASV, tā ir saprotama un reāla.
3. Medikamenti
a. Ir absolūti skaidrs, ka tas nav ne valsts, ne, pats galvenais, pacientu interesēs pieļaut uzņēmējdarbību, kas kontrolē visu, medikamentu vairumtirdzniecību, mazumtirdzniecību aptiekās, medikamentu izrakstīšanu veselības centros un Austrumu universitātes pārņemšanas gadījumā arī šajā slimnīcā.
Tikai iedomājoties vien, ka ar Recipe plus saistītie cilvēki, nevis pacienta konkrētais veselības stāvoklis varētu kontrolēt medikamentu izrakstīšanu kādā no lielajām Latvijas slimnīcām, mani pārņem bailes par Latvijas pacientu. Šāda situācijā nav pieļaujama.
Tas ir Latvijas valsts institūciju uzdevums nepieļaut monopola stāvokli (kas nenozīmē tikai to, ka kādai kompānijai pieder 90% kādas konkrētas darbības, bet arī to, ka šī kompānija kontrolē vairākus būtiskus produkta tirzniecības ķēdes posmus un tādā veidā nepieļauj veselīgu konkurenci) ne šai, ne citām kompānijām, jo tas apdraud pacienta iespējas saņemt kvalitatīvus medikamentus un veselības aprūpi.
b. Pašreizējā ekonomiskā situācijā valsts uzdevums ir panākt, lai pēc iespējas vairāk slimu cilvēku var atļauties medikamentus ar pēc iespējas mazāku pacientu iemaksu. Lai to panāktu, būtu jāievieš medikamentu grupas references princips (katrā medikamentu grupā valsts atmaksā tikai lētāko medikamentu), bet tikai tad, ja tas nodrošina līdzvērtīgu aprūpi (protams, jāpieļauj, ka kādam procentam no jebkura medikamenta var būt blaknes, un jābūt iespējām to aizvietot ar dārgāku medikamentu). Šis princips būtu jāpārskata, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties. Vēl ir svarīgi, lai, izvērtējot medikamentu, tiktu ņemtas vērā kopējās aprūpes izmaksas, ne tikai medikamenta.
Piemērs, pacientam ar dziļo vēnu trombozi slimnīcā, lētāks ir vēnā pilināmais heparins, taču tas prasa daudz vairāk darba no māsiņām, laboratorijas utt. Gala rezultātā var izrādīties, ka šī lētākā medikamenta kopējās lietošanas izmaksas ir lielākas, nekā dodot pacientam dārgāko medikamentu jau no paša sākuma. Šis jautājums ir ļoti svarīgs, un ir jāņem vērā, lemjot, kuru medikamentu apmaksāt. Šāda «kopēja» pieeja, protams, palielinātu finansiālo pieejamību ne tikai tiem 120 000 iedzīvotāju, kas atzīti Latvijā par nabadzīgiem, bet arī ģimenēm ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kas šobrīd Latvijā ir vairākums.
4. Apdtrošināšana
Pēdējās nedēļās aizvien vairāk lasu presē izteiktu viedokli, «ja Latvijā tiktu ieviesta privāta apdrošināšana, tad visas veselības aprūpes problēmas tiktu atrisinātas».
Taču nav minēti nekādi aprēķini, ne arī tas, kura tad no attīstītām valstīm varētu kalpot kā paraugs Latvijai? Padomāsim, kādi ir patiesie fakti.
Eiropā, Holandē, Šveicē un Vācijā ir privātās apdrošināšanas modelis, ar piebildi, ka Šveicē un Vācijā ar likumu ir noteikts, ka veselības apdrošināšanas kompānijas ir BEZPEĻŅAS organizācijas. Vai Latvijā kāda no pašreizējām apdrošināšanas kompānijām ir bezpeļņas organizācija? Neskatoties uz to, valstīs ar privāto apdrošināšanu, kā Vācija un Šveice, veselības sistēma izmaksā 10,7% un 11,6% no IKP, bet Latvijā tie ir 3%, valstīs ar niecīgu privātās apdrošināšanas ietekmi, kā Dānija, Zviedrija, Anglija izmaksas no IKP ir ~9% robežās.
Ir labi zināms, ka vislielākie administratīvie izdevumi ir valstīs ar privāto apdrošināšanu, Šveicē - 8%, Vācijā nedaudz mazāk. ASV administratīvie izdevumi apdrošināšanas kompānijām (tās nav bezpeļņas organizācijas) ir 20-25% robežās, tā izmaksā 16% no IKP un 50 miljonu amerikāņu to vienkārši nevar atļauties! Katra ģimene Šveicē un Vācijā iemaksā Ls 375 mēnesī par apdrošināšanu. Vai tā būtu saimnieciskāka apiešanās ar naudu, kuras Latvijai nav un kuru Latvijā ieviesīs privātie apdrošinātāji? Latvijā ir 3-4 reizes mazāki vidējie ienākumi uz iedzīvotāju, tātad - vai katra ģimene varēs atļauties ap Ls 100 mēnesī maksāt par apdrošināšanu?
Vēl jo vairāk, man visu laiku tiek atgādināts, ka medikamentu cenas, aparatūras cenas Latvijā nevar būt zemākas, jo «mums ir mazs tirgus», tas nozīmē to, ka mūsu privātā apdrošināšana nākotnē būs DĀRGĀKA nekā lielajās Eiropas valstīs.
Mums visiem jāatceras un, kas ir pats galvenais, jebkuros pacientu aprūpes veselības statistikas rādītājos Zviedrija, Dānija un Anglija ir gandrīz vienmēr pirmajās vietās.
Šie ir jautājumi, kas mums jāatbild, pirms tiek nopietni diskutēts par to, ka privātā apdrošināšana būs mūsu «glābējs».
Kur ņemt naudu?
Ieviešot visus augstāk pieminētos punktus, būtiski uzlabos veselības aprūpi un tās caurskatāmību Latvijā. Zinu, ka to vēlas gan pacienti, gan lielākā daļa ārstu, ar kuriem esmu runājis.
Taču šīm izmaiņām jāiet kopā ar kopējā finansējuma palielināšanu veselības aprūpei, tikko valsts to var atļauties.
a. Pirmais, kas jāturpina darīt, jāsamazina milzīgais Latvijas birokrātijas aparāts, ieskaitot Saeimas aparātu, pārējās ministrijās un Rīgas domē ievēlēto deputātu skaitu vismaz līdz Londonā (septiņi miljoni iedzīvotāju) esošajiem 25 deputātiem mūsu 60 deputātu vietā.
b. Lai ASV spētu samaksāt par plānotajām reformām veselības aprūpē, Obamas plāns ir palielināt ienākuma nodokli tiem, kas pelna vairāk par 250 000 USD gadā (~5% no ASV iedzīvotājiem). Vadoties no ASV un Latvijas IKP rādītājiem, ienākumi virs Ls 45 000 Latvijā būtu pielīdzināmi 250 000 USD gada ienākumiem ASV. Šiem cilvēkiem, kam ir Ls 45 000 ienākumi, tiešām ir veicies, un pavisam droši vajadzētu gribēt un spēt palīdzēt Latvijai šajā grūtajā laikā.
Latvijai ir otrais visaugstākais Gini indekss ES, tas norāda, ka pēdējos gados arvien vairāk sabiedrība ir noslāņojusies, bagātie kļuvuši bagātāki, nabagie kluvuši nabagāki, un vismaz divpakāpju ienākuma nodokļa ieviešana kaut nedaudz samazinātu šo milzīgo morālo un ekonomisko nevienlīdzību. Ja pieņemam, ka Latvijā ir 1% cilvēku ar Ls 45 000 ienākumiem, tad, paceļot ienākuma nodokli no 25 uz 30% (nevienā ES valstī ar pakāpenisko ienākuma nodokli, pat ne ASV, cilvēki, kas pelna salīdzinoši daudz, nemaksā mazāku nodokli par 30%), valsts kase tiktu papildināta ar vismaz 52 milj. latu, ja šādu cilvēku ir 5%, tad 250 milj. latu, un tas nav maz.
Šajā Latvijai tik sarežģītajā brīdī ir grūti saprast, ka valdība ir gatava samazināt pensijas, skolotāju un māsiņu algas, bet negrib ieviest vismaz šo divpakāpju ienākuma nodokli. Visiem progresīvā nodokļa oponentiem, it sevišķi Segliņa kungam (kas 28.jūlijā paziņoja, ka pakāpeniskais nodoklis ir «sociālisms ar komunisma nosliecēm»), jāatgādina, ka «flat tax» kā Latvijā ir vēl tikai Bulgārijā, Albānijā, Čehijā, Igaunijā, Gruzijā, Kazahstānā, Irākā, Kirgizstānā, Lietuvā, Mongolijā, Maķedonijā, Ukrainā, Krievijā un vēl dažās, taču bez Īslandes nevienā Rietumeiropas valstī. Tas pats būtu sakāms par dividendēm laikā, kamēr tūkstošiem cilvēku grimst tālākā nabadzībā un parādos, nodoklis divedendēm (līdz brīdim, kamēr ekonomika uzlabojas) ir jāpalielina līdz 25%, ar nodokli neapliekot tikai tos līdzekļus, kas tiek ieguldīti atpakaļ biznesā.
Neesmu ekonomists, taču ir labi zināms, ka PVN ir tā saucamais regresīvais nodoklis, kura palielināšana cilvēkiem ar maziem un vidējiem ienākumiem «paņem» lielāku daļu no ienākumiem (Latvijā, izņemot Skandināvijas valstis, PVN jau tā ir vissaugstākais ES). Lai trūcīgākie cilvēki ciestu mazāk, pirmās nepieciešamības precēm PVN būtu jāsamazina.
Saprotams, ka vēl nevar pārmest Dombrovska un Repšes kungiem par naudas trūkumu valsts kasē un līdz ar to arī medicīnas sistēmā, šajā situācijā valsti noveda citi kungi. Taču pēc pētnieka Maikla Kuyumcu (Michael Kuyumcu) pētījuma, vidējais ilgums, cik vēlētājs Vācijā atceras politisko «putru vārītājus», ir trīs mēneši, tāpēc, atrodot steidzīgu, bet konstruktīvu veidu sadarbībā ar Veselības ministriju, būtu iespēja ne tikai iegūt daudzu pacientu balsis, bet, kas ir pats galvenais, uzlabot Latvijas pacientu veselības aprūpi tagad un arī nākotnē.
Kā teica bijušais Hārvardas universitātes prezidents Čārlzs Eliots: «Skaidrs, ka kaut kam ir jāmainās. Kas ir pats nepatīkamākais, MĒS paši esam tie, kam tas būs jādara!»
Lai mums veicas!
P.S. Šā raksta tapšanā neesmu saņēmis nekāda veida atbalstu.