"Garīdznieku jaunība ir zināma luteriskās baznīcas problēma, jo mums ir ļoti daudz gados jaunu cilvēku, bet pietrūkst to sirmo mācītāju, kas tēvišķi varētu pamācīt jaunos," norāda Vanags, piebilstot, ka pats jūtas dīvaini, 51 gada vecumā esot starp vecākajiem LELB garīdzniekiem.
"Te parādās padomju laika mantojums, kur viena vai divas paaudzes "izkrita", jo cilvēki nekļuva par mācītājiem, bet esošā mācītāju paaudze novecoja," stāsta arhibīskaps, atceroties, ka vecākais sprediķojošais mācītājs LELB savulaik bijis pat 101 gadu vecs, kā arī bijuši vairāki mācītāji, kas kalpojuši arī līdz 95 un vairāk gadu vecumam.
Savukārt pēc tam sekojis liels pārrāvums, pēc kura par mācītājiem daudzi kļuvuši jau 25 gadu vai pat 20 gadu vecumā.
"Tagad redzam, ka sirmo mācītāju nav pārāk daudz, kas savā ziņā nav labi, jo mācītājs bieži vien ne tik daudz iemācās teoloģijas studijās, bet no dzīves pieredzes," sacīja Vanags un piebilda, ka "jaunība ir vienīgais trūkums, kas drīzi vien pāriet pats no sevis".