Šobrīd es studēju Latvijas Kultūras akadēmijā pirmajā kursā programmā Starpkultūru sakari starp Latviju un Franciju. Iestājos ar vislabākajiem nodomiem, kā jau visi, šķita, ka ir taču daudz iespējas, ko ar šo izglītību vēlāk iesākt. Bet šobrīd savas studijas akadēmijā redzu tikai kā pamatu turpmākai izglītībai – ļoti iespējams kādā franciski runājošā valstī.
Šobrīd mums ir neskaitāmas iespējas aizbraukt - dažādas studentu apmaiņas programmas, brīvprātīgā darba iespējas, brīvas pārvietošanās iespējas, pieejami samērā lēti ceļošanas veidi, un arī pārcelties uz dzīvi citā valstī šobrīd ir daudz vieglāk, nekā jebkad agrāk. Septembrī es došos studēt uz Franciju Erasmus studentu apmaiņas programmā uz 5 mēnešiem, lai nostiprinātu savas franču valodas zināšanas. Pēc tam es atgriezīšos un pabeigšu augstskolu Latvijā. Un pēc tam? Protams, ka es došos vēl tālāk. Ne jau tāpēc, ka Latvijā ir grūti laiki. Es ticu, ka izdzīvot šeit var un arī pēc pieciem gadiem varēs. Es došos tālāk tāpēc, ka klejotāja gars mani dzen. Un, manuprāt, šis klejotāja gars ir visā manā paaudzē. Ar stopiem, lētajiem avioreisiem, studentu hosteļiem un interneta paziņām mēs esam gatavi darīt visu, lai redzētu ārpasauli. Un mēs nešaubīdamies izmantosim visas iespējas aizbraukt. Es nerunāju par zemenēm Īrijā, nē, es negribu Īrijā zemenes lasīt. Bet izmēģināt brīvprātīgo darbu Āfrikas skolās vai studēt kādā Eiropas Universitātē. Kāpēc ne? Tāpēc jau mēs dzīvojam šodienā, lai izmantotu tās piedāvātās iespējas.
Latvija ir manas mājas. Es gribu te atgriezties, tāpēc ka man ir sajūta, ka šī ir vieta, kur cilvēki vēl joprojām ir spējīgi domāt dziļāk, domāt vienā valodā ar mani, uztvert vienotas, tikai mums saprotamas zīmes. Un patiesībā šī vēl joprojām ir vienīgā vieta, kur vienveidīgi pilsētu rajoni ar neglītām padomju laika dzīvojamajām mājām man nešķiet drūmi un biedējoši. Te, aizbraucot uz vēl nekad neredzētu nostūri, es vēl joprojām jūtu, ka esmu mājās, ka viss, kas ir ap mani, ir mans. Te ir mana ģimene, mani draugi, cilvēki, ar ko man nav jāsarunājas, lai viņi mani saprastu.
Bet lai mēs te atgrieztos pēc tam, kad būsim redzējuši pasauli – ir jābūt kādam iemeslam. Es neesmu piedzīvojusi ne karu, ne padomju laikus, ne arī atmodas pacēlumu. Es zinu, kas ir noticis, bet tā nav mana emocionālā pieredze, man nepietiek ar citu vēsturiskām atmiņām. Lai es šeit atgrieztos, te ir jābūt manām mājām. Bet man ir bail, ka atgriežoties šeit vairs neieraudzīšu tās lietas un cilvēkus, kas šodien man ļauj Latviju saukt par mājām. Man ir bail, ka tad, kad atgriezīšos, gribēšu doties prom pavisam.
Es ticu, ka tā nebūs, es ticu, ka es būšu šeit, ka uzaudzināšu šeit savus bērnus un ka man būs iespēja Latvijai kaut ko dot. Nav jau tā, ka mēs prasām visu gatavu. Bet es savā valstī vēlos justies vajadzīga un gaidīta.
(Runa Radošo savienību plēnumā 2009.gada 1.jūnijā)
alberts
no Mārupes