Mediju treniņus — ārpus likuma?

Turklāt mūsu klienti nav politiķi, kuriem nu jau laikam taču vispār neko vairs nedrīkst mācīt, bet lielākoties uzņēmēji un visdažādāko nozaru speciālisti, kuri par mācībām netērē nodokļu maksātāju naudu. Cilvēki, kuri pirmo reizi nokļūst televīzijas kameras priekšā, labi zina, cik mulsinoša sajūta tad rodas, un, loģiski, seko jautājumi, kā tad īsti bija jāuzvedas, kāpēc no visa teiktā tika "izgriezti" tikai tie daži teikumi, kāpēc žurnālists nejautāja par to, kas pašam šķita vissvarīgākais utt. Cilvēkiem, kuri gadiem profesionāli strādājuši savā jomā un kam līdz zināmam laikam nav bijis saskarsmes ar medijiem, gluži dabiski, brīdī, kad mediju interese par viņiem rodas, ir nepieciešams iegūt zināšanas - vienam vairāk, bet citam pietiek ar pamatzināšanām. Kaut vai tāpēc, lai spētu kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar žurnālistiem, kuriem televīzijas specifika un interviju forma ir zināma visos sīkumos. Šķiet, iebildumi pret zinošiem sarunas biedriem varētu būt tikai tiem intervētājiem, kuri nemaz nevēlas precīzi noskaidrot intervējamo viedokli un saņemt precīzi formulētas, skaidras atbildes, bet gan, izmantojot viņu pieredzes trūkumu, pazemot un iedzīt šos cilvēkus stūrī. Taču nevienam nav iespējams pateikt priekšā un iemācīt atbilžu saturu, un mediju treniņos tas arī netiek darīts. Vai nu tu esi speciālists savā nozarē, kam ir ko teikt, vai neesi. Būtu smieklīgi iztēloties, ka Iveta Elksne, Jānis Domburs vai Dzintris Kolāts apmāca uzņēmēju X, ko stāstīt, lai viņu uzskatītu par kompetentu un veiksmīgu - varbūt pat pašu veiksmīgāko uzņēmēju visā valstī. Es nekad neesmu uzskatījis, ka mediji un sabiedrisko attiecību speciālisti atrodas frontes līnijas pretējās pusēs. Jā, viņi nesēž vienā ierakumā, viņiem ir atšķirīgi mērķi, taču tas neizslēdz abpusēji izdevīgu sadarbību, kas palīdz sasniegt katram savu mērķi. Taču mediju treniņi ir apmācības, nevis PR. Tajos, atkarībā no programmas apjoma, lasa lekcijas un vada praktiskās nodarbības visdažādāko sfēru speciālisti. Protams, personiskā pieredze darbā elektroniskajos medijos ir priekšrocība, jo teoriju jau var izlasīt arī mācību grāmatās. Tomēr diezin vai līdzdalība mediju treniņā (kas ir mācību process) automātiski uzskatāma par interešu konfliktu un rada īpašu attieksmi pret intervējamo. Tad jau žurnālistiem - augstskolu pasniedzējiem - arī neizbēgami izveidojas īpaša attieksme pret studentiem un otrādi. Un vai tas nozīmē, ka praktizējoši žurnālisti nedrīkst pasniegt augstskolās, lasīt lekcijas, vadīt kursus un seminārus? Un kā jārīkojas, ja intervējamais ir bijušais darba, skolas vai studiju biedrs, skolotājs vai students, vai vienkārši labs draugs, kuram turklāt iepriekšējā dzīvē vēl gadījies kaut ko pastāstīt par mediju specifiku? Un kādu interešu konfliktu varētu pārmest tam runas pedagogam vai tam augstskolas psihologam, kuri kādam pazīstamam politiķim palīdzēja apgūt iemaņas precīzi formulēt viedokli un pareizi izvēlēties žestus? Es patiešām nevēlos, lai diskusija pāriet personisku apvainojumu vai seklas vecu rēķinu kārtošanas līmenī. Tāpēc mani mulsina Dienas īpašā nostāja pret Ivetu Elksni, kas ir jūtama gandrīz katrā publikācijā. Varbūt tomēr visas jezgas pamatā ir bijis apstāklis, ka žurnāliste agrāk ir strādājusi kopā un joprojām klasisko sazvērestības teoriju garā tiek turēta aizdomās par sadarbību ar vēl vienu "nemīluli" - Edvīnu Inkēnu, kurš vispār tiek uzskatīts un iztēlots kā kaut kāds Saurona analogs, kurš no savas Mordoras kaut kur Latvijai nedraudzīgā teritorijā koordinē tumšo spēku darbību. Nedomāju, ka šāda konstrukcija ir pietiekams pamats, lai mediju treniņus un speciālistu līdzdalību tajos censtos izsludināt ārpus likuma.