Kā vairot Latvijai lojālu pilsoņu skaitu, pilnveidojot Pilsonības likumu? Divpadsmit gadus šis jautājums nav kustināts, jo jebkādas runas par to ir izraisījušas skaļus valdībās esošo «nacionāļu» protestus. Taču pasaulē notiek straujas izmaiņas. Mukdami no nabadzības, Latvijas pilsoņi pamet dzimteni. Citās valstīs viņiem dzimst bērni un saņem jaunās mītnes zemes pilsonību. Un diemžēl tā pazaudē Latvijas pavalstniecību. Ja negribam, lai viņu dzīve vēlāk vairs nekādi nesaistās ar Latviju, bez dubultpilsonības neiztikt.
Arī Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kas bija spiesti doties svešumā PSRS un Vācijas okupācijas varu dēļ, nav izrādīta pretimnākšana. Tie, kuri nepaspēja līdz 1995. gada vidum piereģistrēties, turpmāk bija spiesti atteikties no trimdas zemes pilsonības, ja gribēja iegūt Latvijas pavalstniecību. Kāpēc lai viņi un viņu pēcnācēji ārzemēs lobētu mūsu valsts intereses, ja nevar būt savu senču zemes pilsoņi?
Karstākas diskusijas raisīs prezidenta priekšlikums piešķirt pilsonību arī nepilsoņu un bezpavalstnieku Latvijā dzimušajiem bērniem. It kā jau formalitāšu nokārtošana pilsonības iegūšanai - ja vien vecāki to vēlas - nav nekāda sarežģītā. Taču jautājums atkal ir: kam to vairāk vajag - mums vai «viņiem»? Ne jau lai padevīgi izpatiktu citu valstu (Krievijas vai Rietumu) politiķiem, jāmaina Pilsonības likums.
Kādas ir Latvijas ilgtermiņa intereses, zinot, ka pamazām izmirstam, cilvēkus sarežģīto izdzīvošanas apstākļu dēļ noturēt grūti, beigās var nākties lūgt, lai vispār kāds šeit brauc, dzīvo un strādā. Vai joprojām baidāmies, ka tiks uzaudzināti nelojāli pilsoņi vai tiks pieprasīta otra valsts valoda? Jāatzīst, ka vismaz šajā ziņā izglītības sistēma tiek pilnveidota, lai latviešu valodas zināšanas mazākumtautību skolās arvien uzlabotos.
Tā kā «nacionāļu» priekšlikums novērstu tikai kara radīto seku netaisnību, labāki ir prezidenta ierosinājumi.