Ēdušais neēdušo nesaprot, taču, mētājoties ar šādiem apgalvojumiem, var nonākt līdz absurdam. Piemēram, deputātus neviens nedrīkst aprunāt, jo lielākā daļa par deputātiem nemaz nav bijuši. Par Valsts prezidentu vispār tādā gadījumā drīkst izteikties tikai divi cilvēki. Un kā tad ar Jurševsku - kā viņa kaut ko var spriest par bezdarbniekiem, ja pati sēž ministres krēslā?
Un tas vēl ir nieks. Jau daudz draudīgāk ir tas, ka no sērijas «mēs paši esam gudri» ZZS politiķi negrib dzirdēt to, ko saka un par ko brīdina ekonomikas speciālisti. Cik tā politiķu gudrība tālu stiepjas, bija redzams vēl pirms dažiem gadiem, kad politiķi tāpat atgaiņājās no ekonomistiem, kas brīdināja gan par nekustamā īpašuma burbuļa efektu, gan par gaidāmās krīzes nopietnību. Tieši neieklausoties, Latvijas politiķi sarūpēja valstij bedri, un tagad neieklausīšanās turpinās pilnā sparā, par spīti tam, ka nākotnē pensiju sistēma draud sabrukt pilnībā.
Ar šo retoriku ZZS rok vēl vienu bedri, sabiedrībā turpinot kultivēt mītu, ka valsts spēj kaut ko garantēt. Taču nevajag aizmirst, ka mēs vairs nedzīvojam sociālismā, bet gan kapitālismā un 100% garantijas nav nekam. Pat krājot pensiju nevis valsts makā, bet privātajās bankās, neviens nevar likt «galvu uz sliedēm», ka, piemēram, pēc 30 gadiem tu saņemsi to, ko tev sola šodien. Sabiedrībai būtu tas jāsaprot, bet valstij un politiķiem ir pienākums no valsts puses šīs garantijas palielināt, taču ar tik īsredzīgu un gļēvu politiku, kāda tā ir patlaban, tas nav izdarāms.
Diskusija par pensijām bija paredzama, taču pirms vēlēšanām nevienam politiskajam spēkam, arī Vienotībai, nepietika drosmes to pateikt. Izdevīgāk bija melot, un tagad tas atspēlējas.