Budžets ir tāds, kādu nu valsts lēmusi — šogad tas bija vairāk nekā divi miljoni latu, — un skaidrs, ka uz šādiem konkursiem vienmēr tiek pieteikts vairāk projektu, nekā iespējams atbalstīt pašreizējā finansējuma ietvaros.
Tomēr tas, kā šie līdzekļi tiek dalīti, nu jau vairākus gadus pēc kārtas raisa zināmas šaubas.
Un šeit ir runa nevis par konkrētu finansējumu nesaņēmušu pušu aizvainojumu vai sāpi, bet gan par kino nozares attīstību kopumā — pēc kāda principa atbildīgā iestāde dala un pārdala valsts sniegto atbalstu un kādu iespaidu tas atstāj uz nozares attīstības virzieniem. Īsāk sakot — vai atbalsts tiek dalīts korekti, izvērtējot projektus, nevis aiz tiem stāvošos cilvēkus, un vai tiek ievēroti pašu noteiktie vērtēšanas principi.
Atskatoties pavisam nesenā vēsturē, šā gada martā Nacionālais kino centrs izsludināja konkursu par 2008. gadā piešķirtā valsts finansējuma sadali, nolikumā nosakot, ka kopā pieejamie 2,11 miljoni latu tiks sadalīti šādās proporcijās: 59% — spēlfilmām, 23% — animācijas filmām, bet 18% — dokumentālajām filmām.
Pieļauju, ka ne tikai Rīgas kinostudija, bet arī citas studijas, producenti, režisori utt. rēķinājās ar šiem nosacījumiem, tāpēc īpaši liels pārsteigums bija vēlā pavasarī uzzināt, ka vērtēšanas rezultātā 90 340 latu bez problēmām pārceļojuši no dokumentālajām filmām (kurām jau tā, kā redzams, bija veltīta mazākā daļa pieejamā finansējuma) pie spēlfilmām. Turklāt vairāki dokumentālo filmu projektu iesniedzēji saņēma atteikumu ar skaidrojumu, ka "diemžēl ierobežotā finansējuma dēļ šā gada valsts budžeta līdzekļu sadales konkursā nav bijis iespējams atbalstīt visus iesniegtos projektus".
Jāpiebilst, ka par finansējuma pārdali par labu spēlfilmām projektu iesniedzēji iepriekš netika informēti — ne publicējot informatīvu paziņojumu, ne arī personiski nosūtot informāciju par šādu lēmumu — ,kas, gribētos teikt, būtu tikai korekti. Kino centrs skaidro, ka ieteikumu pārdalīt līdzekļus par labu spēlfilmām snieguši eksperti, kas vērtē iesniegtos projektus, un centra direktore Ilze Gailīte-Holmberga arī izdevusi ekspertu rekomendācijai atbilstošu rīkojumu.
Tajā pašā laikā — ar šo rīkojumu saistītas zināmas nesakritības un dīvainības. Pirmkārt, tas izdots 18.aprīlī — četras dienas pirms līdzekļu sadales lēmuma pieņemšanas. Tātad iznāk, ka līdzekļus Kino centrs nolēma vispirms pārdalīt un tikai tad sadalīt, kam pienākas? Kā tad zināja, cik liela summa pārdalāma? Otrkārt, eksperti ieteikuši I.Gailītei-Holmbergai no dokumentālajām filmām uz spēlfilmām pārcelt 90 340 latus, kas faktiski arī izdarīts, taču minētajā rīkojumā figurē divu dažādu konkursu ekspertu komisiju (jo atsauce uz diviem nolikumiem — par filmu projektiem 2008 un par starptautiskiem filmu kopprojektiem 2008) ieteikumi atsevišķi par 75 340 un 15 000 latiem.
Jāatzīst, ka šajā vietā jau sāk rasties vēlme meklēt papīra lapu un zīmuli, lai šo samudžināto shēmu vispār ar veselu saprātu uztvertu un saprastu, kādas summas, no kurienes un kā ceļojušas pa dažādām kategorijām, konkursiem, nolikumiem un komisijām...
Runājot par konkrētiem piemēriem, kādas atbildes Kino centrs pēc visas šīs sadales, pārdales, piešķiršanas, apspriešanas, rekomendēšanas utt. sniedzis projektu pieteicējiem — Rīgas kinostudija konkursam iesniedza projektu dokumentālās filmas Padoties aizliegts! filmēšanas pabeigšanai un montāžai. Nacionālais kinocentrs atteikumā bija ierakstījis jau minēto frāzi "ierobežotā finansējuma dēļ...". Kultūras ministrija gan vēlāk pamatoja, ka atteikumā minētā frāze par finansējuma nepietiekamību esot tikai informatīva un vispārēja, bet īstais iemesls minētā projekta atteikumam esot filmas mākslinieciskā kvalitāte.
Patiesībā, uzzinot par citu projektu atteikuma iemesliem, izskatās, ka Kino centrs gatavo lēmumus pēc copy paste metodes — tajos mēdz nesaskanēt fakti un dati, kā arī, interesējoties pēc detalizēta pamatojuma atteikumam, bieži vien izskan visabsurdākās lietas.
Piemēram, režisore Brigita Eglīte bija iesniegusi šā gada konkursam filmas projektu, kas veltīts Latvijas valsts deviņdesmit gadu jubilejai, un šī projekta īstenošanai izveidojusi augstas klases un īpaši pieredzējušu profesionāļu komandu (kāda ir arī viņa pati, to nu noliegt nevar). Taču, precizējot atteikuma iemeslu, izrādījās, ka... komandai esot nepietiekama profesionālā pieredze!
Interesējoties tīri neformāli pie kino projektu vērtētājiem par mākslinieciskās kvalitātes, pieredzes utt. jautājumiem, kā "pamatkritērijs" kvalitātei, viņuprāt, esot, piemēram, Varis Brasla. Jā — kura projektiem gan šogad, gan vairākus iepriekšējos gadus tieši šajos konkursos finansējums atteikts...
Rezumējot minētos piemērus, šķiet, ka Kino centrs tā pārziņā esošo naudu ne tikai dala, kā ienāk prātā, bet pat īsti neiedziļinās projektu izvērtēšanā. Turklāt interesantākais, ka ik gadu, iepazīstoties ar konkursa rezultātiem, ir vairāki vārdi, kas tajos sistemātiski atkārtojas, vairāki režisori, producenti, studijas...
Interesanti būtu uzzināt, cik daudz cilvēku Latvijā noskatījušies arezultātu, kas tapis, pateicoties šī finansējuma piešķiršanai, un būtiskākais — cik daudzi no viņiem uzskata šīs filmas par patiesi vērtīgām un mākslinieciski izteiksmīgām.
Neiedziļinoties konkrētu autoru darbos, tomēr gribas piebilst — bieži vien mūsu valstī kultūras lauciņā rodas iespaids, ka aiz "augstās mākslas" idejas tiek slēpti cilvēkiem nesaprotami, neinteresanti un visādi citādi dīvaini projekti.
Liekas mazliet savādi — vai tiešām tikai šie (nenoliedzami) profesionāļi, kas ik gadu parādās Kino centra atbalstāmo projektu sarakstos, ir pelnījuši valsts atbalstu?
Bet varbūt ir vērts padomāt par valsts finansējuma sadali attīstībai arī citos virzienos un citā plāksnē, nevis mīt vienu un to pašu taciņu?
Un galvenais — ja arī izrādās, ka šie režisori un producenti tiešām ir vienīgie, kas piedāvā ko tādu, ko valsts ir gatava atbalstīt — nu tad vismaz lai atbildīgā iestāde pārbauda, kā pamato naudas sadali un ko viņu juristi pēc tam saraksta... Citādi izskatās tā ļoti aizdomīgi un iepriekšparedzami.