Kas ir šī viena lieta? Atjaunotā, pārlabotā un vieglāk saprotamā variantā tā ir doma par tikai vienas pilsoņu prasības izteikšanu politiskajām partijām. Nav apšaubāms, ka pilsoņi varētu izteikt jebkādu vēlēšanos un ka tā nepaliktu bez ietekmes uz politiskajiem spēkiem, ja vien tā būtu pietiekami daudzu balsotāju vienota vēlēšanās. Te sākas grūtības. Vēlmju ir daudz un tām trūkst konkrētības. Ja sakām, ka vēlamies saimniecisku labklājību, tad to vien jau visas partijas arī sola. «Mēs sagādāsim, ievēliet mūs, dodiet tikai balsi mūsu kandidātu sarakstam un būs labklājība!» Visi sola un visi arī dabū kaut cik balsu. Kas ir šie Saeimā ievēlētie pārstāvji? Cik viņus pazīst, ka viņi ir tie, kuri spēj solīto pildīt? Pārāk daudzi saraksti iegūst vairāk par 5% balsīm. Līdz ar to Saeima ir sadrumstalota, un ikviena partija var atsaukties uz šo stāvokli, tā pamatojot savas programmas neizpildīšanai. Pilsoņu prasības pēc labklājības ir pārāk plašas un vispārējas. Tās jāfokusē uz vienu prasību, kas ir izpildāma jau pirms vēlēšanām. Vispirms prasībai jābūt tādai, par kuras derīgumu paši pilsoņi ir pārliecināti un būtu iespējams sasniegt vienprātību. Tai jābūt viegli saprotamai un vēl vieglāk izpildāmai. Vispirms tā var kļūt par diskusiju priekšmetu, lai lietas derīgums iegūst skaidrību. Tas vislabāk notiek, savā starpā pārrunājot. Politikā valda spēki un viens no tiem ir saistīts ar vairākuma principu. Tas darbojas ne tikai parlamentu balsošanas sistēmā ― arī sabiedrībā var rasties vairākums kādas idejas pieņemšanai, un tad tai ir spēks. Politiķi ir spiesti rēķināties ar pilsoņu spēku, ja tāds vispār parādās. Līdz šim nav parādījusies vienotība par kādu konkrētu prasību, kas tuvotos kritiskā daudzuma līmenim. Jāņa Čakstes Fonda ierosinātā prasība 2002.gadā paspēja iegūt tikai dažus tūkstošus piekritēju, un tas bija sīkums pret lielo vēlētāju masu, kuri par šādu pasākumu neko neuzzināja. Šis trūkumi ir novēršami. Šī lieta ir laba ― vajag to zināt, par to domāt un diskutēt. Tagad vienas prasības saturs saistās ar pilsoņu lēmumu, balsot tikai par tādu kandidātu sarakstu, kas ir publicēts aptuveni gadu pirms vēlēšanām un tāpēc ir bijusi iespēja aptveroši noskaidrot kandidātu personību. Šī prasība ir tik vienkārša, ka pirmajā brīdī var izlikties nenozīmīga. Jāievēro arī tas, ka šī prasība attiecas uz partijām tikai otrās pakāpes līmenī, viņu zināšanai, bet nav atkarīga no viņu vēlmēm. Primāri tā ir pilsoņu apņemšanās vēlēšanu dienā rīkoties saskaņā ar vienu principu: balsot par tādu kandidātu sarakstu, ar kuriem ir bijusi iespēja pietiekami iepazīties. Lai šāda iespēja rastos, nepieciešams ilgāks laiks nekā tikai pāris mēneši, jo partiju ir daudz. Tāpēc ir runa par vienu gadu pirms vēlēšanām. Tās efekts sāks parādīties tad, kad šīs prasības ievadīšanu sabiedriskajā arēnā pavadīs partiju atsauksmes novērošana un regulārs pārskats. Kad prasības atbalstītāju skaits tuvosies kritiskajam daudzumam (pusei no balsstiesīgajiem), politiķi vairs nebūs jālūdz to ievērot. Kritiskais daudzums ir spēks, un tā parādīšanās liks partijām meklēt kandidātus, par kuriem pilsoņi vēlēsies balsot, tātad ― par kuru atbildības spēju liecina darbi, nevis kaut kāda politiskā «profesionalitāte». Ja turpretī šī prasība paliks nesaprasta un nepieņemta, ja nebūs spiediena prasību īstenot, tad arī politikā nekas nemainīsies. Lai cik laba un vajadzīga ir kāda politiskā programma ― to realizēt var tikai uz atbildību spējīgas personības. Tiem, kam četrus gadus dodama augstākā vara likumu lemšanā, jābūt tik pazīstamiem kā atvērtai grāmatai. Tālab prasība: publicēt sarakstus gadu pirms vēlēšanām. Ir pamats cerībai, ka šajā pasākumā sadarboties būs ieinteresētas daudzas nevalstiskās organizācijas ― visas, kurām patiesa vēlēšanās sasniegt uzplaukumu Latvijā. Ja politiski aktīvie pilsoņi ir aptuveni viens procents no visiem balsstiesīgajiem, tad pārējie 99% ir pilnvaru devēji. Tas ir normāls varas sadalījums ikvienā demokrātiskā iekārtā, kas var pastāvēt bez savstarpējām cīņām un naida. Vai šī lieta ir utopiska ― ka pilsoņi izprot savas prasības nozīmi un apņemas sekot tai vēlēšanu dienā? Katrā ziņā tās īstenošanai nav vajadzīga neviena likuma maiņa, nedz politiķu piekrišana. Vai nevalstiskās organizācijas un prese šo prasības ideju var novadīt līdz sabiedrības apziņai? Uz to var cerēt un pie šīs lietas var strādāt. Pie pilsoņu lietas ― _res publica_.Pilsoņu prasība politiskajām organizācijām nav vērsta ne pret vienu atbildīgu politiķi, bet gan tikai pret afēristiem, kas cenšas izmantot demokrātisko iekārtu savtīgos nolūkos. Atbildīgiem politiķiem tā palīdzēs iegūt varu un atbrīvos Saeimu no podziņu spiedējiem, kas seko tikai īkšķa mājienam. * 6. un 8.Saeimas deputāts, J.Č.d.v.b. biedrs
** Jāņa Čakstes demokrātijas veicināšanas fonds ierosināja parakstu vākšanu «Pilsoņu prasībām politiskajām partijām» (4P), kurā bija divas prasības. Pasākuma materiāli glabājas J.Č.d.v. biedrības arhīvā.