Pauls Raudseps: Caurā fasāde

Neviens no tiem atsevišķi neatrisinās mūsu problēmas, bet, ja efektivitāte kļūs par nākamo gadu atskaites punktu, šis princips mūs arī sagatavos straujai izaugsmei tad, kad pasaules ekonomika atkal sāks atkopties. Kur sākt, veidojot efektīvāku Latviju? Atbildes nav tālu jāmeklē, šeit apskatīsim tikai vienu. Jau sen zināms, ka viens no kliedzošākajiem Latvijas izšķērdības piemēriem ir milzīgie siltumenerģijas zudumi, kurus rada gan slikti izolētās siltumtrases, kas pilsētu parkos un ēku pagalmos nodrošina zaļojošus mauriņus pat janvāra sniegā un spelgonī, gan pavirši būvētās padomju laiku daudzstāvu mājas, caur kuru jumtiem, sienām un logiem siltums plūst kā ūdens caur sietu. Retāk padomājam, ka nevērīgā attieksme pret siltumu ir problēma, kura jau sen ir pelnījusi aktīvu, intensīvu valdības un Saeimas rīcību, jo siltums veido būtisku daļu gan no visas Latvijas energosaimniecības, gan no katras mājsaimniecības tēriņiem. Pēc dažiem aprēķiniem apkurei (tai skaitā arī privātmājām) aiziet vairāk nekā puse no valsts primāro energoresursu patēriņa, tātad no mūsu dedzinātās koksnes, gāzes un naftas produktiem. Savukārt siltums un karstais ūdens veido apmēram trešo daļu no mājokļa uzturēšanas izmaksām. Mēs dzīvojam ziemeļu platuma grādos, un siltums mums ir tikpat nepieciešams kā maize un ūdens. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka kopš ekonomiskās krīzes sākuma Ministru prezidents Godmanis jau vairākkārt minējis, ka ir svarīgi nodrošināt sociālos pabalstus ģimenēm, kurām šoziem būs grūti samaksāt par apkuri. Bet nekur nav manīts, ka viņš būtu publiski pateicis — mūsu ilgtermiņa mērķis ir samazināt tēriņus par siltumu un līdz ar to samazināt nepieciešamību maksāt šādus pabalstus. Ņemot vērā valdības īstermiņa domāšanu šajā Latvijai tik svarīgajā jomā, ir zīmīgi, ka aizgājušajā sestdienā partija Pilsoniskā savienība (PS) rīkoja semināru Ēku siltināšanai — otro elpu! Semināra mērķis bija apzināti politisks — iezīmēt PS programmatiskos uzsvarus pirms gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Tomēr jāsaka, ka šis bija tāds politisks pieteikums, kādu mums kā vēlētājiem būtu tiesības sagaidīt no visām partijām — nopietnu diskusiju par nopietnu problēmu, nevis televīzijas klipus ar truliem buldozeriem vai angažētiem "viedokļu līderiem". Tieši šajos ekonomiskajos krīzes apstākļos būtu svarīgi panākt, lai sildām nevis tukšu gaisu, bet gan ekonomiku, un valsts siltumenerģijas sistēmas uzlabošana ir viens konkrēts veids, kā to darīt. Ēku siltināšanai ir pieejami ne tikai vietējo banku, bet arī Eiropas Savienības līdzekļi, tā radītu darba vietas strauji rūkošajai celtniecības nozarei un līdz ar to mazinātu bezdarbu un palielinātu nodokļu ieņēmumus, un, visbeidzot, samazinādama gāzes patēriņu, samazinātu naudas daudzumu, kuru esam spiesti maksāt par importu. Seminārā norādīja uz konkrētiem piemēriem, kur siltinātās ēkās enerģijas patēriņš uz kvadrātmetru un līdz ar to izmaksas par siltumu samazinājušās par 50 procentiem. To pat varētu uzskatīt par viduvēju rādītāju, jo Mājokļu aģentūra lēš, ka siltuma patēriņa samazinājums var būt līdz 64%, bet Rīgas Enerģētikas aģentūras energoaudita atskaites — ka tas var sasniegt pat 76%. Ietaupīto naudu var izmantot, lai atmaksātu siltināšanai piesaistīto finansējumu. Pēc kredīta nomaksas izdevumi par dzīvokli būs ievērojami mazāki, kas savukārt cels šā dzīvokļa vērtību, turklāt renovācija padara pat padomju laiku ēkas kaut cik pievilcīgas. Taču, neskatoties uz visiem šiem labumiem, Latvijā ēku siltināšana nav sevišķi populāra. Kā vienmēr, bēdīgas pārdomas radīja salīdzinājums ar mūsu ziemeļu kaimiņiem: pēc Hipotēku un zemes bankas aplēsuma, gadā Latvijā piešķir apmēram 150 līdz 200 aizdevumu ēku siltināšanai par kopējo summu 3 — 4 miljoni latu, kamēr Igaunijā ik gadu piešķir apmēram 800 aizdevumu par 35 miljoniem latu. Latvijā caurmēra aizdevums ir ap 20 000 latu salīdzinoši ierobežotam darbam, piemēram, jumta siltināšanai, kamēr Igaunijā ne tikai vairāk ēku tiek siltinātas, bet šie darbi ir apjomīgāki un dod lielāku efektu. Latvijā, kā jau tik daudzās lietās, kavēklis ir nevis naudas, bet gan politiskās gribas trūkums. Gandrīz visi semināra runātāji norādīja, ka lielākā problēma ir panākt daudzdzīvokļu māju iemītnieku lēmumu siltināt savu ēku. Latvijā teju visi dzīvokļi ir privatizēti, bet likumdošana, kura regulē šo dzīvokļu īpašnieku attiecības, nevis veicina, bet gan apgrūtina viņu iespējas vienoties. Viens konkrēts piemērs: lai Latvijā pieņemtu lēmumu par visu ēku, ir jāpiekrīt 51% no dzīvokļu īpašniekiem, bet ir grūti panākt, lai pat puse īpašnieku atnāk uz sapulcēm. Igaunijā, ja uz vienu sapulci neatnāk kvorums, nākamā sapulce ir tiesīga lemt par izsludināto darba kārtību neatkarīgi no atnākušo skaita. Tas atvieglo lēmumu pieņemšanu un padara ēku pārvaldi daudz efektīvāku. Kāpēc šādas problēmas, kuras speciālistiem šajā jomā ir zināmas jau sen, netiek risinātas? No visa konferencē teiktā var secināt, ka ir daudz ietekmīgu spēlētāju, kurus pašreizējā situācija apmierina: Latvijas gāze, kura nav ieinteresēta samazināt gāzes patēriņu; vairāku pilsētu siltumražotāji, kuriem ir izdevīgs lielāks siltumpatēriņš; lielās namu pārvaldes, kurām efektīvas dzīvokļu īpašnieku asociācijas traucētu saimniekot, kā līdz šim ierasts. Un ir vēl viena problēma, kuru seminārā pat opozīcijas politiķi nepieminēja: valdošā koalīcija, kurai visu trekno gadu garumā naudas taupīšana likās ne vien nevajadzīga, bet pat pazemojoša, un kura nekad neizrādīja vēlmi iedziļināties projektos, kuri panāktu lielāku efektu ar mazākiem līdzekļiem. Šī šķērdētāju filozofija mūs ir iedzinusi krīzē. Tikai efektivitāte var mūs no tās dabūt ārā.