gada 1.jūlija, un kuras var brīvprātīgi veikt visi, kuri dzimuši pēc 1951.gada 2.jūlija, tiek uzkrātas personalizētos pensiju kontos. 2001.gadā 2.līmenim aizgāja 2% no algas, bet pakāpeniski šī daļa tika palielināta. 2008.gadā tā jau bija sasniegusi 8%, nākamgad to bija plānots palielināt līdz 9%, 2011.gadā līdz 10%.
Pēc būtības pensiju otrais līmenis ir veids, kā valsts piespiež Latvijas iedzīvotājus taupīt vecumdienām. Valsts savukārt uzņemas zināmu atbildību par šo ietaupījumu drošumu, jo tos var apsaimniekot tikai valsts pārraudzīti ieguldījumu plāni. Izvēles brīvība taupītājiem tiek atstāta, lai lemtu, kādā ieguldījumu plānā šo naudu glabāt. Izvēle ir diezgan plaša, sākot ar programmām, kuras savā nosaukumā uzsver, ka ir "konservatīvas" un "stabilas", līdz pat tādām, kuras aicina doties ar savu naudu "Safari" vai ļauties "Džeza" improvizācijām.
Taču līdz ar izvēli nāk arī risks. Finanšu tirgiem tik brutāli neprognozējamajā 2008.gadā, kad pasaules visslavenākais biržas indekss — Dow Jones Industrial Average — krita gandrīz par 34%, divdesmit pieciem tajā gadā aktīvajiem Latvijas pensiju investīciju plāniem rezultātu diapazons bija ļoti plašs. Beidzot 2008.gadu, pašam lielākajam plānam gan pēc dalībnieku skaita (336 000), gan pēc pārvaldīto līdzekļu apjoma (142 miljoni latu) —Hansa pensiju ieguldījumu plānam Dinamika, — bija arī visiespaidīgākie zaudējumi — gada laikā -24,45%. (Tiesa, kopš tā darbības sākuma 2003.gadā līdz šā gada 20.martam plāna kopējie zaudējumi ir bijuši minimāli: – 0,25% gadā.) 2008.gadā zaudējumi bija vēl piecpadsmit plāniem, bet nevienam citam tie nepārsniedza 10%. Pārējie plāni noslēdza gadu plusos, un vislabākais rezultāts bija SEB Latvijas plānam, kura ienesīgums 2008.gadā bija 7,6%.
Tomēr kopumā 2008.gads nebija veiksmīgs 2.līmeņa dalībniekiem. Latvijas ieguldītāji acīmredzot ir lieli azartisti — vairāk nekā 73% no miljona 2.līmeņa dalībnieku savu naudu ir uzticējuši relatīvi riskantākajiem "aktīvajiem" plāniem, un ar vienu sīku izņēmumu (Hipo fondu plāns Rivjēra, kuram ir mazāk par 800 dalībnieku un kurš beidza gadu ar 0,2% pieaugumu), visi aktīvie plāni beidza 2008.gadu mīnusos.
Pēdējās nedēļas laikā 2.līmeņa perspektīvas ir kļuvušas vēl neskaidrākas. Otrdien valdība nolēma virzīt uz Saeimu likuma grozījumus, kuri no 1.maija samazinātu iemaksu 2.līmeņa pensiju plānos no 8% līdz 2%. 2011.gadā iemaksa pieaugtu līdz 4%, 2012.gadā — līdz 6%. Tas atbrīvotu nozīmīgas naudas summas sociālā budžeta deficīta segšanai — šogad nedaudz vairāk par 100 miljoniem, nākamgad 165 miljonus latu.
Bankas par šādu valdības lēmumu ir sašutušas, jo gandrīz visa 2.līmeņa pensiju nauda aiziet to veidotajiem ieguldījumu plāniem un par šo naudas summas pārvaldīšanu bankas saņem procentus no noguldītās summas, tie svārstās no 0,75 līdz pat 1,98% (atkal Hansa pensiju plāns Dinamika). Valdības plāna rezultātā banku sektoram ienākumi par pensiju naudas pārvaldīšanu šogad un nākamgad varētu samazināties kopumā par četriem pieciem miljoniem latu, kas laikā, kad bankām gaidāmi ievērojami zaudējumi, nav zemē metama summa.
Taču, sākuši diskusiju par 2.līmeņa pensiju fondiem, banku pārstāvji neapstājas pie jautājuma — vai būtu jāsamazina tiem atvēlētā nauda —, bet faktiski paplašina debates, pieprasot paplašināt iespējas mūsu pensiju naudu ieguldīt arī riska kapitālā, proti, jaunos un perspektīvos uzņēmumos. Savukārt Latvijas Banka ierosina būtiski pārskatīt noteikumus par šīs naudas iespējamo izmantošanu. Patlaban ap 40% 2.līmeņa pensiju naudas ieguldīta ārpus Latvijas, bet LB vēlas panākt, lai tā tiek ieguldīta tikai Latvijā — hipotekārajās ķīlu zīmēs, valsts vērtspapīros un dažādos lielos infrastruktūras projektos, piemēram, ēku siltināšanā.
Šie ir lēmumi, kurus nedrīkst pieņemt bez pamatīgas analīzes. Var saprast valdības vēlmi uz dažiem gadiem sociālā nodokļa naudu no pensiju uzkrāšanas novirzīt krietni spiedīgākām vajadzībām, piemēram, bezdarbnieku pabalstu izmaksāšanai. Atgriežoties uz izaugsmes ceļa, šo dažu samazināto iemaksu gadu ietekme varētu nebūt pārāk nozīmīga cilvēkiem, kuri ies pensijā pēc divdesmit gadiem. Tomēr nav pieņemams, ka, pēc pašas Labklājības ministrijas pārstāvju atzinuma, nav veikti aprēķini, ko ilgtermiņā nozīmētu ne tikai šis īslaicīgais samazinājums, bet arī lēmums noteikt 6%, nevis 10% no algas kā 2.līmeņa pensiju maksimālo iemaksu. Ar kādu pensiju dažāda vecuma cilvēki tad varēs rēķināties? Cik daudz viņiem pašiem būs jākrāj brīvprātīgajā 3.līmeņa plānā, lai nodrošinātu pensiju, kas ir 70% no algas (kuru pēc starptautiskajiem standartiem uzskata par optimālu pensijas sistēmas mērķi)?
Arī komercbanku un Latvijas Bankas ieteikumi mainīt spēles noteikumus ieguldījumu plāniem ir rūpīgi jāizsver. Par komercbanku priekšlikumu jāsaka — nosaukums "riska kapitāls" nav radies nejauši, un nebūt nav skaidrs, vai tas ir atbildīgākais ieguldījuma mērķis naudai, kas domāta pensiju nodrošināšanai.
Ir saprotama Latvijas Bankas vēlme piesaistīt tautsaimniecībai kapitālu, kura mums tik ļoti trūkst, bet šī vēlme ir jālīdzsvaro ar nākotnes pensionāru tiesībām droši un ienesīgi ieguldīt to naudu, kuru valsts uzliek viņiem par pienākumu taupīt. Ja ārpus Latvijas ir labākas iespējas šo naudu ieguldīt, vai valsts ir tiesīga piespiest mums to ieguldīt šeit, Latvijā? No otras puses, vai akciju tirgus ļoti nedrošās tuvāko gadu perspektīvas nepadara valsts garantētus vērtspapīrus par piemērotu ieguldījumu pensiju naudai?
Neviens no šiem jautājumiem nav atbildams bez kārtīgas diskusijas. Jācer, ka līdz likumprojekta pieņemšanai Saeimā šīs debates arī notiks.