Pauls Raudseps: Nakts uz kuģa
Pirms tieši deviņdesmit gadiem, 1919.gada 16.aprīlī, Liepājā notika apvērsums, kurš gandrīz iznīcināja tikai pirms pieciem mēnešiem dibināto Latvijas Republiku. Pēc padomju armijas iebrukuma 1919.gada janvārī Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība bija spiesta pamest Rīgu un meklēt patvērumu pilsētā, kurā piedzimst vējš. Drīz vien padomju karaspēks bija ieņēmis gandrīz visu Latvijas teritoriju, bet Kurzemes dienvidrietumu galu sargāja pret jauno Latvijas valsti ne visai draudzīgi noskaņotas vācu vienības. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918.gada 11.novembrī, ar ko beidzās Pirmais pasaules karš, Rietumu sabiedrotie pieprasīja, lai Vācijas karaspēks tomēr paliek Latvijā un novērš Krievijā valdošo lielinieku (boļševiku) ekspansiju. Šīs vienības komandēja visiem filmas Rīgas sargi skatītājiem pazīstamais ģenerālis fon der Golcs — vācu monarhisma iemiesojums, kura plašajos plānos ietilpa arī muižniecības varas atjaunošana Latvijā un Igaunijā. 1919.gada sākumā Liepājā ieradās Rietumu sabiedroto militārie pārstāvji, kuri bija gatavi sniegt nozīmīgu materiālo palīdzību no kara posta cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem, tomēr viņu galvenais mērķis bija veicināt cīņu pret lieliniekiem.
Ulmaņa valdības stāvoklis jau šajos pirmajos 1919.gada mēnešos bija neapskaužams. Naudas praktiski nebija, aizņemties varēja tikai no kaimiņiem lietuviešiem, kuri savukārt bija saņēmuši piešķīrumu no Vācijas. Armija veidojās lēni — līdz marta beigām latviešu militārajos formējumos Kurzemē bija tikai nedaudz vairāk par 1300 vīru. Lielbritānija Latvijas valdību bija atzinusi de facto jau 1918. gada 11.novembrī, tomēr Rietumu sabiedrotie vilcinājās jauno valsti atzīt de iure un centās pēc iespējas izlīdzināt domstarpības ar fon der Golcu un vācu muižniecību, lai tās netraucētu cīņai pret padomju karaspēku. Savukārt daudzos latviešos tieši šī piespiedu sadarbība ar vāciešiem viesa neuzticību Ulmaņa valdībai. Mūsdienu politoloģiskajā žargonā runājot, tās reitingi tuvojās nullei.
Tomēr nekad nav tik slikti, ka nevar būt vēl sliktāk. Ulmaņa valdība bija traucēklis fon der Golca plāniem, jo, lai arī viņš komandēja tobrīd nopietnākos militāros spēkus Latvijā, Rietumvalstis viņu uzskatīja tikai par uzvarētās Vācijas pamierā noteikto pienākumu izpildītāju, kura uzdevums bija sakaut lieliniekus un atstāt Latviju tās leģitīmajai valdībai. Šāda loma prūšu aristokrātu, kurš Ulmani dēvēja par cūku tirgotāju, galīgi neapmierināja. Viņam bija nepieciešama cita Latvijas valdība.
16.aprīlī barona Manteifela vadītā triecienvienība izbrauca Liepājas ielās ar bruņotiem automobiļiem, ielenca Latvijas valdības namu, arestēja iekšlietu ministru Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu, nogalināja sargkareivi un pārņēma valsts kasi, un ieņēma bruņoto spēku štābu. Ulmanim un zemkopības ministram Jānim Goldmanim izdevās izbēgt un rast patvērumu angļu pārstāvniecībā.
Lai gan fon der Golcs izlikās, ka par apvērsumu neko nezina un negatavojas iejaukties Latvijas "iekšējās lietās", Manteifela pučs nepārprotami bija domāts, lai izveidotu viņam pakļāvīgu "Latvijas valdību". Vispirms pučisti mēģināja izveidot militāru diktatūru jeb direktoriju, bet nespēja tajā iesaistīt latviešu vienību komandieri Jāni Balodi. Tad uz nedaudz vairāk kā divām nedēļām tika radīts Liepājas prokurora Borkovska kabinets, kurā cerēja iesaistīt arī ministrus no Ulmaņa pagaidu valdības. Visbeidzot tika izveidota rakstnieka Andrieva Niedras valdība, latvisks aizsegs vācu muižniecības plāniem.
Šajā brīdī visa Latvijas nākotne bija atkarīga no dažu cilvēku pārliecības. Sabiedrotie bija gatavi Pagaidu valdības pārstāvjus pasargāt no fon der Golca, bet nebija gatavi viņus aktīvi atbalstīt. Daudziem varēja likties, ka viss ir zaudēts. Tomēr pat šajos bezcerīgajos apstākļos jaunās Latvijas veidotāji nepadevās. Ulmanis pēc neilga laika pārcēlās no angļu pārstāvniecības uz Latvijas valdības rekvizēto tvaikoni Saratov, kuru Liepājas ostā sargāja angļu karakuģi. Varēja domāt, ka no Latvijas Republikas bija palicis tik vien kā šis kuģis, tomēr Ulmanis stingri iestājās pret jebkādu sadarbību ar dažādām vāciešu izvirzītajām "izlīguma valdībām". Liepājā Gustavs Zemgals sasauca Latvijas pagaidu parlamenta — Tautas Padomes — sēdi, kurā visi dalībnieki, tai skaitā līdz šim atturīgie sociāldemokrāti un vācu minoritātes pārstāvji, izteica atbalstu Ulmaņa demokrātiskajai valdībai.
Tieši šajos tumšākajos brīžos sākās augšupeja. Latvijas neatkarības idejas aizstāvju gatavība stāvēt par savu lietu un nepadoties pat Pagaidu valdības drūmākajās dienās pēc 16.aprīļa puča bija priekšnoteikums visām turpmākajām sekmēm Brīvības cīņās.
Arī šodien Latvijas valsts pārdzīvo grūtus laikus, kad nav īsti skaidrs, kā mēs no šīs ķezas izkļūsim, un daudzus māc pesimisms un šaubas. Varbūt tieši tāpēc Manteifela puča gadadienā ir vērts atgādināt, ka mūsu valsts ir pārdzīvojusi daudz smagākas krīzes, kad tās aizstāvji riskēja ar krietni vairāk, nekā mēs šodien. Ulmaņa, Zemgala un Valtera rīcība pirms deviņdesmit gadiem ir piemērs tam, kas jebkuram cilvēkam jebkurā valstī, jebkurā krīzē būtu jāzina — veiksmes pamatā ir pārliecība un drosme.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.