Nu, kā nu kurus bagātniekus. Cilvēkus, kuri ar talantu, gudrību un darbu ir nopelnījuši naudu, piedāvājot patērētājiem kaut ko viņiem vajadzīgu vai vērtīgu — kas tur ko neapbrīnot? Ir daudzi cilvēki, kuri šķendējas par Microsoft Windows, tomēr neviens nevar noliegt, ka Bils Geitss savus miljardus nopelnījis ar veiksmīgu biznesa stratēģiju, piedāvājot produktu, kas radījis vienotu programmatūras standartu un tādējādi simtiem miljoniem lietotāju atvieglojis datoru lietošanu. Vorens Bafets, kurš ar Geitsu ik pa brīdim mainās vietām pasaules bagātāko cilvēku saraksta galvgalī, savus miljardus nopelnīja, gudri ieguldot gan savu, gan citu cilvēku naudu, un tiem, kuri viņam uzticējušies, viņš ir nodrošinājis ievērojamus ienākumus. Džeks Welčs, kurš vadīja ASV uzņēmumu GE no 1981. līdz 2001.gadam, divdesmit gados šīs milzīgās firmas ieņēmumus pieckāršoja — no 27 miljardiem līdz 130 miljardiem dolāru gadā. GE akciju īpašnieki viņam varēja būt ļoti pateicīgi, jo tajā pašā laikā uzņēmuma vērtība pieauga 28 (!) reizes, no 12 miljardiem līdz 280 miljardiem dolāru. Žurnāls Fortune viņu nosauca par "gadsimta menedžeri".
Protams, katram no šiem biznesmeņiem ir savas vājās puses un kritiķi, tomēr pat šajos ekonomiski grūtajos laikos nekur ASV neradās aicinājums atņemt un pārdalīt viņu bagātību, kad pirms divām nedēļām žurnāls Forbes publicēja savu ikgadējo pasaules bagātāko cilvēku sarakstu, kurā Geits ieņēma pirmo vietu (40 miljardi), bet Bafets — otro (37 miljardi).
Ja jau amerikāņi tik mierīgi uzņem skaitļus ar deviņām un desmit nullēm, varētu domāt, ka viņi pat aci nepamirkšķinātu par tādu sīkumu kā 165 miljoniem dolāru, kurus martā prēmijās izmaksāja apdrošināšanas milzenis A.I.G., vēl jo vairāk tāpēc, ka šī kopējā summa tika sadalīta starp vairāk nekā 400 darbiniekiem. No tiem tikai 66 saņēma vairāk nekā miljonu, un lielākā prēmija bija 6,4 miljoni dolāru — 0,016% no Geitsa kopējās bagātības.
Tomēr šīs A.I.G. prēmijas ir izraisījušas Amerikā sen neredzētu sašutuma vētru. A.I.G. prezidents tika izsaukts uz Kongresu, lai sniegtu liecības tautas pārstāvjiem. Vairāk nekā 30 štatos notika (tiesa, salīdzinoši nelielas) demonstrācijas pie A.I.G. birojiem un pie prēmiju saņēmēju mājām. Pat prezidents Baraks Obama publiski nosodīja A.I.G. rīcību, sakot, ka "ir grūti saprast, kāpēc šie [vērtspapīru] tirgotāji vispār ir pelnījuši kādas prēmijas, kur nu vēl 165 miljonus".
Kāpēc tik atšķirīga attieksme pret multimiljardieriem un vienkāršiem miljonāriem?
Atbilde ir vienkārša — A.I.G. kopš pagājušā gada septembra ir saņēmis 170 miljardus dolāru lielu finansiālu atbalstu no ASV valdības, kura pēc visu pasaules ekonomiku satricinājušā Lehman Brothers bankrota nosprieda, ka nevar pieļaut vēl viena milzīga finanšu tirgus flagmaņa nogrimšanu zem bangojošās krīzes viļņiem. ASV valdība pēc būtības ir kļuvusi par šīs firmas īpašnieci un tās vadītājs Edvards M.Lidijs ir ASV valdības iecelts.
A.I.G. pieder ASV nodokļu maksātājiem, un viņi, dabiski, interesējas, kas notiek ar viņu naudu un īpašumu. 165 miljoni ir viņu pašu nauda. Tāpēc, neskatoties uz Lidija Latvijas politiķu cienīgu taisnošanos, ka prēmijas izmaksātas pilnīgi likumīgi un ka, ja A.I.G. nedrīkstēs adekvāti atalgot savus darbiniekus, tā nespēs piesaistīt labākos speciālistus, turpina pieaugt sabiedrības spiediens, lai šī nauda tiktu atdota atpakaļ. Pagājušajā nedēļā Pārstāvju palāta pieņēma likumprojektu, kurš apliktu ar 90% nodokli jebkuras prēmijas, kuras saņem darbinieki, kuri strādā firmās, kuras saņēmušas vairāk nekā piecus miljardus dolāru valsts atbalsta, un kuru ienākumi ir virs 250 000 dolāru gadā. Likumprojekts visdrīzāk ir antikonstitucionāls, taču atspoguļo tautas pārstāvju vēlmi parādīt, ka neļaus prēmiju saņēmējiem šo naudu paturēt. Šopirmdien Ņujorkas štata ģenerālprokurors paziņoja, ka pierunājis deviņus no desmit lielāko prēmiju saņēmējiem naudu atdot labprātīgi un ka viņš cer šādā veidā atgūt vismaz 80 miljonus dolāru.
Tagad dažādi baņķieri sāk sūdzēties, ka šī rīcība varētu mazināt banku vēlmi piedalīties valsts programmās, kuras domātas finanšu sistēmas stabilizēšanai.
Labi.
Cilvēki, kas paši strādā un riskē ar savu naudu, drīkst sev un saviem darbiniekiem maksāt, cik vien viņiem šķiet no biznesa viedokļa pareizi. Taču, līdzko uzņēmums pieder valstij vai saņem valsts atbalstu, nodokļu maksātājiem ir tiesības prasīt — kam, cik un kāpēc tiek maksāts. Varbūt nodokļu maksātāji nav labākie uzņēmumu īpašnieki, un savā ziņā visa A.I.G. epopeja ir spēcīgs arguments par labu tam, ka valstij nevajadzētu iejaukties uzņēmējdarbībā, jo tas draud biznesa lēmumu pieņemšanu pārvērst politiskā cīņas laukā.
Tomēr neviens nespiež ne vadītājus, ne speciālistus strādāt valsts uzņēmumos. Ja reiz cilvēks ir piekritis darba piedāvājumam, teiksim, vadīt valsts aviokompāniju, tad viņam jāsaprot, ka īpašniekam — vēlētājiem — būs tiesības no viņa prasīt atskaites. Ja vēlme uzzināt valsts uzņēmuma vadītāja gada ienākumus viņam šķiet kā "raganu medības", tad varam tikai ieteikt paskatīties uz to, kas notiek ar A.I.G.
Ir par ko padomāt, vai ne, Flika kungs?