Atbilde ir skaidra tādā ziņā, ka gribam dzīvot valstī, kas veicina labklājību un labu politiku, bet neatbildēts ir jautājums, kā tieši to panākt? Šeit argumentēšu, ka ļoti daudz var panākt ar pašu iedzīvotāju spēku, aktīvi iesaistoties dažādu problēmu un pat krīzes risināšanā. Organizētai pilsoniskai sabiedrībai ir ārkārtīgi liels pozitīvu pārmaiņu veicējas spēks, kā to rāda gan politologu pētījumi, gan konkrēta pieredze daudzās valstīs, ieskaitot Latviju.
Bieži aizmirstas, ka Latvijai ir vēsturiska pieredze ar to, cik daudz var panākt ar pilsoņu pašiniciatīvu, piemēram, ar bēgļu pašpalīdzības biedrībām Pirmā pasaules kara laikā. Daudz nesenākas pagātnes visspilgtākais piemērs ir milzīgais pašorganizēšanās vilnis, ko piedzīvojām trešās atmodas gados. Tagad vairojušies saukļi par nepieciešamību pēc «ceturtās atmodas», bet varbūt tā jau ir sākusies? Tā varētu likties, vērojot dažādu protestu un sabiedrisku organizāciju aktivitāšu pieaugumu kops 2007.gada rudens un jo sevišķi pēdējos mēnešos. Zīmīgā kārtā nesen sākusies veidoties dažādu pilsonisku iniciatīvu jumta apvienība Latvijas forums, jo šī brīža pašorganizēšanās vilnis izplešas uz arvien jaunām grupām un pārstāvības apvienībām - lauksaimniekiem, uzņēmējiem, arodbiedrībām, kultūras darbinieku kopām, māmiņu klubiem, studentu pašpārvaldēm, un visādām nevalstiskām organizācijām. Zīmīgi arī, ka jaunie aktīvisti savās demonstrācijās, piketos, atklātajās vēstulēs un daudzos sabiedriskos forumos arvien mazāk tikai protestē, bet izvirza konkrētas prasības un priekšlikumus. Daudzi priekšlikumi ir izvērsti un profesionāli pamatoti, līdz ar to veidojas garš saraksts, ko sabiedrībai atsaucīga valdība varētu pārvērst rīcības politikā bez liekas laika tērēšanas.
Pilsoniskās aktivitātes pieaug, jo augošā politiskā un saimnieciska krīze spiež ļaudis skaidrāk saprast, ka nevar sevi it kā izolēt no sev netīkamās politikas. Valsts dzīve nav kaut kas abstrakts, no kā var distancēties. Tas, ko politiķi un ierēdņi nolemj, pavisam konkrēti ietekmē katra iedzīvotāja dzīvi: vai būs darbs un ar kādu nodokļu slogu, kas būs ar kredītiem, veselības aprūpi, bērnu un jauniešu skološanu, pensijām, iespēju gūt savu taisnību tiesā utt. Vairāk izprotot, kā valdības un ierēdņu lēmumi viņus ietekmē, cilvēki ķeras pie savu interešu aizstāvības, un gribot negribot arī skatās uz lielāko bildi, kas notiek valstī ar tādām lietām kā budžets un pārvaldes kvalitāte. Tas ir pozitīvs krīzes rezultāts, jo tikai ar aktīvu pilsoņu līdzdalību var veidot tādu politiku, kas viņiem patiešām kalpo.
Nākamais loģiskais līdzdalības attīstības solis arī jau ir sācies, proti, ļaudis ne tikai sadarbojas ar domubiedriem, lai noformulētu konkrētus krīzes risinājumus, bet sāk mērķtiecīgāk rosīties, lai viņus sadzird, un arī paši sāk savas problēmas risināt paralēli tam, ko dara valsts. Labu piemēru redzam lauksaimnieku aktivitātēs: tādas apvienības kā Zemnieku Saeima un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome ne tikai noformulēja konkrētas prasības un noorganizēja iespaidīgus protestus, bet arī saprata, ka blakus tam, ko var dot valdība, pašiem jārada jauni sadarbības tīkli. Vairojas kooperatīvi un zemnieku tirdziņi, kā arī pilsoniska pretestība nejēdzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem.
Līdzīgi ir aktivizējušās uzņēmēju asociācijas, arodbiedrības un Pašvaldību savienība, kas reizēm saslēdzas koalīcijā, jo redz, ka kopējiem spēkiem var panākt vairāk. Ļoti populāri ir kļuvuši publiski forumi, kur iztirzā degošas problēmas un risinājumus. Starp neseniem piemēriem izceļas Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras 27.februārī organizētais Uzņēmēju forums, kura noslēgumā uzņēmēju pārstāvji noformulēja vienotu prasību memorandu, uzsverot ne tikai uz ekonomiskās prasības, kā veicināt inovācijas, eksportu un Eiropas Savienības fondu apguvi, bet arī, kā veicināt valsts un pašvaldību pārvaldes efektivitāti.
Apvienojoties pilsoņi arī var veicināt politiskas reformas. Spilgts piemērs ir Vēlēšanu reformas biedrība, kas ir meklējusi veidus, kā uzlabot Latvijas vēlēšanu sistēmu. Pirmo lielāko panākumu biedrība guva 26.februārī, kad Saeima pieņēma biedrības priekšlikumu aizliegt vienam deputāta kandidātam kandidēt vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā. Šī «lokomotīves principa» izskaušana veicinās deputātu tiešo kontaktu ar vēlētājiem. Biedrībai ir arī citi ieteikumi, kā deputātus tuvināt vēlētājiem.
Lietpratēji politologi, kā arī nevalstiskas organizācijas ilgstoši ir cīnījušies, lai mainītu likumus, kā politiskās partijas finansē vēlēšanu kampaņas. Mērķis ir bijis mazināt partiju atkarību no neskaidriem finanšu avotiem, kas ved uz korupciju un valsts nozagšanu. Kaut gan ir panāktas daļējas likuma maiņas, īsta reforma būs panākta tikai tad, kad valsts finansēs vēlēšanu kampaņu, kā tas ir vairumā kaimiņu zemēs. Tad būs mazināta naudas vara un stiprināta vēlētāju ietekme uz to, kādi ļaudis iekļūst Saeimā. Vairojot vēlētāju patieso ietekmi, arī vairosies viņu uzticēšanās saviem deputātiem, tā risinot vēl vienu aktuālu problēmu.
Tautas suverēnā vara: līdzdalības spēks
Zīmīgā kārtā pēdējos gados blakus augošai politiskai aktivitātei «no apakšas» arvien biežāk ir citēts Satversmes pants, ka «Latvijas Republikā suverenā vara pieder Latvijas tautai». Skaists, svarīgs demokrātiskas valsts princips, kas ielikts goda vietā kā otrais mūsu valsts Satversmes pants. Bet ko tas reāli nozīmē blakus tam, ka pilsoņi reizi četros gados ievēl savus pārstāvjus parlamentā un piedalās referendumos?
Otrais pants nozīmē, ka blakus balsošanas aktivitātēm Latvijas pilsoņu kopuma griba ir noteicošs valsts varas avots gan idejiskā, gan praktiskā līmenī. Praktisks veids, kā šo varu īstenot, ir ar plašu pilsoņu līdzdalību valsts veidošanā, bet idejiskā ziņā teiciens par suverēno varu nozīmē, ka varas pārstāvjiem jāuzklausa tautas griba. Šis ir ļoti spēcīgs demokrātisks mandāts gan pilsoņiem, gan politiķiem, pēc kura īstenošanas visiem kopā būtu jācenšas.
Vienkārši izsakoties, Latvijas demokrātijai jābalstās uz pilsoņu izpratni, ka «mēs varam paši», kā arī uz prasību, ka tautas kalpi uzklausa viņu prasības. Nobriedis pilsoņu kopums dažādos veidos ar savu aktīvu līdzdalību nosaka savas valsts virzību, likumus, lēmumus un ikdienas noteikumus, kam jāatbilst kopuma interesēm, nevis tam, ko slepus virza kādi indivīdi vai šauras grupiņas. Lai īstenotu šādu dzīvu demokrātiju, pilsoņiem jāuzņemas dažādu veidu iniciatīvas un jāsadarbojas pilsoniskā sabiedrībā, kas ir demokrātijas asinsrite.
Kas īsti ir pilsoniskā sabiedrība?
Iepriekš minētie piemēri jau norāda uz pilsoniskās sabiedrības būtību: tā ir iedzīvotāju pašu veidotu aktivitāšu kopums, kas veicina gan mazāku grupējumu, gan visas sabiedrības kopējo labumu. Tūlīt gan jāpiebilst, ka sociālie zinātnieki šo jēdzienu definē gaužam atšķirīgi, kā nu kurais. Klasiskā politologu izpratnē tā ir organizēta sabiedrība, kas ir apvienojusies visādu veidu biedrībās vai klubos savu kopīgo interešu pārstāvēšanai. Blakus šim šaurākam definējumam, kas uzsver, ka dalībnieki sastāv pastāvīgās asociācijās, ir arī plašāki definējumi, kā to, piemēram, pauž Ivars Ījabs sakot, ka pilsonisko sabiedrību «raksturo cilvēku brīva pašorganizācija, indivīda tiesību aizstāvība, aktīva pilsoniskā līdzdalība un demokrātiska viedokļu apmaiņa publiskajā telpā».* Šī plašākā definīcija vairāk atbilst Latvijas situācijai, jo sevī ietver arī tādas vienreizējas aktivitātes kā Lielo talku vai līdzekļu vākšanu kāda slima bērna ārstēšanai. Plašākā definīcija arī ietver tādus gadījumus kā Valmieras BMX sportistus, kas, balstoties uz savu un savu atbalstītāju pašu spēkiem (pašu būvētas trases utt.), ir izcīnījuši daudzas sporta godalgas, ieskaitot olimpisko zeltu. Šis ir spilgts piemērs tam, ko sabiedrība var panākt, apvienojoties kādam kopējam mērķim un meklējot resursus savu pašu brīvprātīgā darbā.
Pilsoniskās sabiedrības lielais potenciāls balstās uz vairākām tās īpašībām. Pirmkārt, gan šaurākā gan plašākā definējumā pilsonisko sabiedrību raksturo brīvprātīga pilsoņu pašorganizēšanās, kas rodas un darbojas neatkarīgi no valsts varas institūtiem. Cilvēki pasīvi negaida, kad kāda valsts iestāde darīs kaut ko viņu interesēs, bet darbojas paši. Šeit parādās nākamie pilsoniskās sabiedrības pozitīvie aspekti: tās dalībnieki paši definē, kas ir viņu interesēs, un arī paši rīkojas, lai tās īstenotu, un to dara nevis individuāli, bet sadarbojoties ar citiem indivīdiem, kuriem ir tās pašas intereses. Tas nozīmē, ka uz kopīgu interešu pamata veidojas kopīgas aktivitātes un kopējs labums.
Pilsonisko sabiedrību sastāda dažādas šķautnes, dažāda veida pilsoniskās grupas ar atšķirīgu darbības profilu. Pirmā vietā jāmin tādas nevalstiskās organizācijas, kas aizstāv vispārējas, plašas sabiedrības intereses, piemēram, vides aizsardzības klubi un pretkorupcijas organizācijas. Šādu NVO panākumus – tīrāku vidi vai godīgāku valsti - bauda sabiedrība kopumā, ne tikai atsevišķi biedri. Panākumi veidojas gan no konstruktīva darba, gan no sargsuņu lomas, kad NVO iesaistās, lai novērstu plašākai sabiedrībai nelabvēlīgus projektus vai likumus. Aktuāls gadījums ir vides aizstāvju darbība pret šobrīd Saeimā iesniegtajiem priekšlikumiem «Grozījumi Aizsargjoslu likumā», kas apdraud iedzīvotāju tiesības brīvi baudīt valsts nacionālo bagātību — jūras piekrasti. Šis gadījums arī ir labs piemērs «kopējā labuma» skaidrojumam.
Kopējais labums – koplabums – ir visu sabiedrisko pašdarbību pamatā, un līdz ar to šo jēdzienu tuvāk jāapdomā, tāpat kā to, ko īsti nozīmē «intereses». Bieži šo jēdzienu saprot pārāk vienpusīgi kā atsevišķu indivīdu savtīgus motīvus kaut ko iegūt tieši sev, bieži vien uz citu cilvēku rēķina. Bet veselīgā pilsoniskā sabiedrībā visi ir ieguvēji, jo tās dalībnieki nevis cenšas sev saraust lielāku gabalu no kāda esoša sabiedrības labuma, to pārdalot, bet tajā vietā rada jaunu koplabumu, no kura daudzi iegūst ko jaunu gan taustāmā, gan netaustāmā veidā. Kā to saprast?
Koplabums veidojas no tā, ka ļaudis sanāk kopā, lai veicinātu kādu kopēju taustāmu mērķi, piemēram, tīrāku vidi. Bet, kā ir atklājuši sociālie zinātnieki, sadarbojoties kopējās sabiedriskās aktivitātēs, to dalībnieki vairo arī netaustāmu koplabumu. Viņos pieaug demokrātiskas sadarbības prasmes un attieksmes, veidojas savstarpējas uzticēšanas ieradumi un solidaritāte, izaug jauni sabiedriski vadītāji, veidojas valstiskās atbildības ieradumi un prieks. Bez tam tajos daudzajos gadījumos, kad nevalstiskās organizācijās vai interešu klubos uz kopīgu interešu pamata sadarbojas cilvēki ar dažādu sociālo vai etnisko aizmuguri, veidojas labāka savstarpēja izpratne un integrācija.
Ar domu par netaustāmo un taustāmo koplabumu arī var skaidrot tā saukto sociālo kapitālu, ko Latvijas valsts programma «Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005. – 2009.gads» definē kā «sabiedrisko tīklu darbības rezultātā radies labums indivīdam un sabiedrībai kopumā».** Tādos laikos kā tagad, kad sabiedrība cieš no parastā kapitāla — naudas – trūkuma, ir sevišķi svarīgi meklēt veidus, kā to atvietot ar sociālo kapitālu. Iespēju ir daudz. Vienkāršs piemērs - kāda bērnudārza remontiem nevis meklē naudu būvniekiem, bet iesaista bērnu vecākus un citus brīvprātīgos, kas paši krāso sienas un veic citus darbus. Rezultējošais labums nebūs tikai izremontēts bērnudārzs, bet arī jaunas sadarbības iemaņas un draudzības.
Atkarībā no pilsoniskās grupas darbības profila rodas vēl citi sabiedrībai un valstij svarīgi pienesumi. Tādas labdarības apvienības kā Sarkanais krusts strādā, lai veicinātu sabiedrisko veselību un palīdz ļaudīm ārkārtas gadījumos. Cits biedrību profils ir saistīts ar pašpalīdzību, kur dalībnieki cits citam palīdz gan ar informāciju, gan ar morālu un taustāmu savstarpēju atbalstu. Arī šeit var minēt daudz piemēru - gan māmiņu vai pensionāru klubus, gan diabētiķu un cita veida slimnieku pašpalīdzības NVO. Visas šādas biedrības reizē par sev svarīgiem jautājumiem veido savu pašu ekspertīzi, kā arī kanālus savu interešu aizstāvībai. Tas pats attiecas uz kultūras un profesionālām biedrībām, kā arī jau minētajām arodbiedrībām un visu pārējo plašo sabiedrisko grupu spektru.
Organizējoties pilsoņi kļūst par noteiktā jautājuma ekspertiem, kas spēcina viņus savstarpēji, gan arī, lai nāktu klajā ar izvērstiem darbības plāniem un ieteikumiem valsts iestādēm. Tas neattiecas tikai uz ekonomiskiem jautājumiem, bet arī uz to, kā veidot mazāk birokrātisku valsts pārvaldi un taupīt līdzekļus, kas pašreizējā krīzē ir sevišķi nozīmīgi. Ieklausoties pilsoniskās sabiedrības ieteikumos, varētu veidot «pilsonisko valsts pārvaldes funkciju auditu», īpaši vēršot uzmanību daudziem nejēdzīgiem un apgrūtinošiem noteikumiem. Jādomā, ka arī valstiski domājošiem ierēdņiem ir ieteikumi. Palīdzot glābt valsti, uzreiz derētu prasīt, lai valsts pārvalde visus papīra darbus samazina par 50 procentiem. Kā zināms no salīdzinājuma ar citu valsts birokrātijām, tādējādi var strādāt gan lētāk, gan efektīvāk.
Konstruktīvais protests
Pilsonisko sabiedrību raksturo konstruktīvas pašiniciatīvas, kā arī sadarbība ar valsts iestādēm dažādu jautājumu risināšanā. Tomēr reizēm valsts pārstāvji izrādās kurli un nesadzird pilsoņu prasības un ieteikumus. Ja tā, tad ļaudis meklē veidus, kā pastiprināt savu balsi un kļūt uzklausītiem. Tradicionāli protestu veidi ir petīcijas, atklātas vēstules (Latvijā īpatni ir «sabiedrībā redzamu cilvēku» ietekme), piketi, demonstrācijas. Bet, ja varas vīri nereaģē, cilvēki meklē iespaidīgākus veidus, kā izteikties. Tā to nesen piedzīvojām ar lauksaimnieku blokādēm ielās un huligānu akmeņu mešanu Vecrīgā. Kaut gan varētu likties, ka abām metodēm bija panākumi, nevardarbīgie (bet spēcīgie) lauksaimnieku protesti ilgākā skatījumā bija ietekmīgāki. Neorganizēti un vardarbīgi protesti bieži pārvēršas bumerangā, ko latviešiem vajadzēja zināt jau kopš 1905.gada. Nevardarbīgi protesti sasniedz vairāk, jo varas vīri nevar slēpties aiz sabiedriskās kārtības un likumības vairoga.
Sociālie zinātnieki ir daudz ko izpētījuši par nevardarbīgu protestu un pilsoņu kustību loģiku un iedarbīgumu. Ir daudz piemēru tam, ka šīs kustības ir efektīvs veids, kā panākt politiskas pārmaiņas***, ja dalībnieki ievēro vairākus būtiskus principus, piemēram, ka attiecīgās akcijas nav «pasīvas», bet gan aktīva darbība, kā to skaidri parādīja lauksaimnieku protesti. Otrs būtisks princips ir tas, ka akcijas ir konsekventi nevardarbīgas.
Vēsturiskā pieredze rāda, ka tādi nevardarbīgu kustību vadītāji kā Mahatma Gandijs un Mārtiņš Luters Kings atteikšanos no jebkādas vardarbības izvirzīja garīgu un morālu iemeslu dēļ, bet šādu protestu loģika var nebūt saistīta ar miermīlīgumu kā vērtību, bet gan kā stratēģiju, kas ir pārāka par vardarbīgu metožu izmantošanu. Pamatdoma ir tā, ka valsts varai, pat nedemokrātiskai un represīvai, ir vajadzīgs kaut kāds it kā leģitīms attaisnojums, lai no savas puses izmantotu varas līdzekļus pret protestētājiem. Ja protestētāji ir konsekventi miermīlīgi, varas pārstāvjiem ir grūti attaisnot represīvu vēršanos pret iedzīvotājiem, kas paši neizmanto vardarbību. Spēka pielietošana kļūst vēl problemātiskāka, ja protestētāji uzstāda leģitīmas prasības.
Protestu un sabiedrisko kustību izpausmes veidi ir aktuāls jautājums, jo ir ļoti iespējams, ka tie pašreizējā krīzes situācijā Latvijā vairosies. No pilsoniskās sabiedrības ilgtspējīgas ietekmes viedokļa ir ļoti svarīgi, ka gaidāmās publiskās izpausmes ir konsekventi nevardarbīgas un notiek demokrātiska garā, kā to savā laikā apzināti veicināja Baltijas Tautas frontes, Solidarnošč kustība Polijā un Demokrātiskā kustība Krievijā. Turklāt jebkādai pilsoņu aktivitātei būs daudz lielākas izredzes gūt panākumus, ja blakus protesta darbībai izskanēs konkrētas prasības un priekšlikumi krīzes risināšanai. Kā šis raksts ir centies parādīt, iedzīvotāji var ārkārtīgi daudz panākt ar savu pašu neatkarīgi veidotām iniciatīvām, ja tās ir mērķtiecīgas un konstruktīvas.
Pašreizējā krīze iedzīvotājiem ir devusi stimulu mobilizēties dažāda veida kopīgām aktivitātēm, no kurām daudzas rāda, kā izkļūt no krīzes. Pilsoniskā pašorganizēšanās, pieliekot roku savas valsts dzīves veidošanā, ir dziļi demokrātisks darbs, jo īsteno tautas suverēno varu. Jācer un jādarbojas, lai varas vīri ieklausītos!
______________________________________________________________________________________
* Ijabs I., Pilsoniskā sabiedrība Latvijā: nākotnes perspektīvas, izd. Latvija 2020: Nākotnes izaicinājumi sabiedrībai un valstij. LU Akadēmiskais apgāds, 2008, Rīga. 141.lpp.
** IUMSIL. Valsts programma Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005. – 2009.gads. Pieejams: www.integracija.gov.lv/doc_upl/Pils.sabiedriba_prog.pdf , 7.lpp.
*** Schock Kurt, Nonviolent Action and Its Misconceptions: Insights for Social Scientists, PS:Political Science and Politics, 36, 4 (2003.g. okt) 705-711.