Prezidenta ieguvums - Rinkēvičs

Tas ir lielā mērā kredīts," Dienai sacīja Edgars Rinkēvičs, kurš pēc vienpadsmit gadiem Aizsardzības ministra valsts sekretāra amatā ir piekritis kļūt par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju. "Tie bija skaisti gadi, bet ir jādodas projām," tā pirmo reizi E.Rinkēvičs esot iedomājies jau 2006.gada nogalē pēc NATO sammita. Viņš bija tā organizēšanas biroja vadītājs. E.Rinkēvičs pretēji minējumiem piedāvājumu vadīt prezidenta kanceleju neesot saņēmis pirms gada. Taču, ja tiktu uzrunāts uzreiz pēc Valda Zatlera ievēlēšanas prezidenta amatā, kad vēlēšanas pavadošais pretrunīgais fons vēl visiem bija svaigā atmiņā, E.Rinkēvičs "piedāvājumu būtu tikpat nopietni izskatījis kā tagad". Viņaprāt, ir mainījies vienīgi tas, ka Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un Valsts prezidents viens otru iepazinuši šā gada laikā, jo abu institūciju darbībā ir daudz saskares punktu. Arī V.Zatlers savu izvēli pamatoja ar to, ka abi iepazinušies kopīgā darbā, gatavojoties Latvijas valsts dibināšanas 90.gadadienai. E.Rinkēviča karjera ir sākusies pavisam nejauši, kad 90.gadu vidū Vēstures un filozofijas fakultātē, kur viņš mācījies, saticis pasniedzēju Māru Rubeni. Viņa ieminējusies, ka ministrijā vajadzētu kādu cilvēku ar svešvalodu zināšanām. Vai vadīja ministriju? E.Rinkēvičs ir viens no retajiem Latvijas ierēdņiem, kuru NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers zina vaigā un, tikko pamanījis, nāk sasveicināties. Pazīšanās pamatā ir tas, ka E.Rinkēvičs vadīja 2006.gada Rīgas sammita organizēšanas biroju. Viņš parādīja sevi kā vienu no spilgtākajiem administratoriem valsts pārvaldē, uz ko savulaik norādīja arī ekspremjera Aigara Kalvīša (TP) biroja pārstāvji. Pēc sammita bija iespaids — ja šis ārēji neuzkrītošais un plašākā sabiedrībā pat nepamanītais cilvēks spēj paveikt tik daudz, tad vai maz ir lietas, ar ko viņš netiktu galā. "Man nav tādas sajūtas, ka es varu visu. Viss jaunais mazlietiņ baida," tagad atzīst E.Rinkēvičs. Bijušajam Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Mārtiņam Bondaram, kurš šajā postenī bija Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā, nav šaubu, ka E.Rinkēvičs spēs šo darbu izdarīt ļoti labi tik tālu, cik tas būs atkarīgs no viņa. "Milzīgs gandarījums ir strādāt kopā ar tādu patīkamu cilvēku, lielisku personību un profesionāli. Tas būs ieguvums Valsts prezidentam," sacīja M.Bondars un piebilda, ka "man pat nav kur piesieties". E.Rinkēvičs bija izpelnījies arī V.Vīķes-Freibergas ieredzēta ierēdņa statusu. Viņam ir stabilas pozīcijas un zināšanas arī ārlietās, viņš pazīst daudzus Rietumu politiķus, lobijus un domnīcu (thinktank) cilvēkus, kas regulāri neformālos kontaktos un forumos apspriež Rietumeiropas ārpolitiku un ietekmē lēmumu pieņemšanu. E.Rinkēvičs ir pārdzīvojis daudzus ministrus — Tālavu Jundzi, Ģirtu Valdi Kristovski, Ati Slakteri — pirmo reizi, Einaru Repši, Lindu Mūrnieci, A.Slakteri — otro reizi, kā arī strādā ar pašreizējo ministru Vinetu Veldri. Ministrijā, kas atbildīga par valsts drošību un tajā skaitā arī sadarbību ar NATO, nedraudēja briesmas, ka nekompetents ministrs varētu nodarīt lielu kaitējumu, jo "tur bija Rinkēvičs". Ja nepieciešams, tieši valsts sekretārs kļuva par pastāvīgu NATO aizsardzības ministru sanāksmju apmeklētāju. Ministri atceras Visilgākā sadarbība E.Rinkēvičam bijusi ar tagadējo Eiropa Parlamenta deputātu Ģ.V.Kristovski, kurš sāka ar vārdiem: "Varu apsveikt Edgaru, ka viņš kaut ko savā dzīvē beidzot ir nolēmis mainīt. Tik ilgi esot vienā amatā, jau vairs nejūt to garšu." E.Rinkēvičs esot ar lielām darba spējām, centīgs ierēdnis un ja "valstī tādu būtu daudz, tad šī valsts nebūtu nozagta," sacīja Ģ.V.Kristovskis. Taču viņam kā mīkla esot tas, kā E.Rinkēvičs ir varējis sadzīvot ar tik daudziem ministriem, kas liecina par spēju piemēroties un zināmu konjunktūru. Cituprāt, viņš ministrijā tik ilgi nostrādājis, pateicoties savai politiskajai neitralitātei. Tādēļ apvienojumā ar kompetenci un darba spējām viņš bija pieņemams jebkuram ministram. Vairākus gadus viņš ir bijis Latvijas ceļa biedrs, taču tad sapratis, ka ierēdnim labāk atturēties no politiskās darbības. E.Rinkēvičs parasti mācējis ar priekšniekiem runāt tā, ka beigās visām pusēm liekas — tās panākušas savu, taču patiesībā ir sanācis zelta vidusceļš. Regulāras piedalīšanās valdības sēdēs un citos formātos, kur pulcējas politiķi, viņam arī ir devusi diezgan skaidru priekšstatu par Latvijas iekšpolitikas virtuvi, uzskata jaunā kancelejas vadītāja pazinēji. Līdzīgi kā savulaik M.Bondars, viņš varētu būt tas, kurš uzklausa visas puses, taču lēmumi tiktu pieņemti Rīgas pilī. L.Mūrniece reiz sacīja, ka E.Rinkēvičs varētu būt viens no nedaudzajiem, ar ko viņa ietu kopā izlūkos. "Viņš vienmēr ir vienāds, nekad neparādot to, kas patiesībā notiek viņa prātā vai sirdī. Bet tā arī ir visdrošākā lieta, lai saprastu, ka viņš ir uzticams," tagad saka L.Mūrniece. Viņai valsts sekretārs bijis drošā aizmugure, ko vislabāk izjutusi, nostājoties ģenerāļu priekšā. "Sapratu, ka viņi mani vērtēs. Sievieti pašu vīriešu iedomātā tikai vīriešiem piederīgā amatā. Kājas trīcēja, bet tas, ka valsts sekretārs ir aizmugurē, deva sajūtu, ka kritiena gadījumā mani uzķers. Gan fiziskā, gan emocionālā izpratnē. Laikam viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kas ir redzējis raudošu aizsardzības ministri, kas arī bija pārbaudījums viņam un tests uzticamībai," teica L.Mūrniece. E.Rinkēvičs, dažuprāt, bija nepamatoti prasīgs un dažkārt neiecietīgais valsts sekretārs, kurš privāto dzīvo pakārtojis darbam, viņš par saviem padotajiem rūpējās. Kad pēc NATO sammita daudziem tā organizēšanā iesaistītajiem, kas bija pametuši savas agrākās darbavietas, bija jāmeklē jauna nodarbe, daudzi pie tās tika ar ministrijas valsts sekretāra gādību. Valsts prezidenta kancelejas jaunajam vadītājam ir paradumi, no kuriem viņš diez vai atteiksies, pārejot uz Rīgas pili. Viņam patīk no savas dzīvesvietas Lielupē doties uz darbu ļoti agri, kad ielas vēl tukšas, un ierasties darbā pulksten 7.10, lai kādas divas stundas līdz darbdienas sākumam netraucēti varētu sakārtot dienas darbus.