Repše, Dombrovskis: Ekonomikas cikliskums — vai pārsteigums valdībai?

Paradoksāli, bet pēdējo desmit gadu laikā zemākais valsts pamatbudžeta deficīts bija 2003.gadā — 1,7% no IK. Gatavojot 2004.gada valsts budžetu, mēs veicām bāzes izdevumu samazināšanu par 6%, galvenokārt uz administratīvo tēriņu rēķina. Protams, tas nebija populārs pasākums, bija daudz neapmierināto. Turpinot uzņemto kursu uz administratīvo tēriņu ierobežošanu un nodokļu iekasēšanas uzlabošanu, valsts pamatbudžetu varēja un vajadzēja sabalansēt jau 2005.gadā. Tomēr Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdību fiskālā uzdzīve ievirzīja budžeta politiku citā gultnē. Neraugoties uz rekordaugstu ekonomiskās izaugsmes tempu, valsts pamatbudžeta deficīts katru gadu pieauga un sasniedza 2,2% no IK 2006.gadā. Bezatbildīgi — ekonomiskās attīstības temps pārsniedz 10%, nodokļu ieņēmumu plāns pildās ar uzviju, bet valsts pamatbudžeta deficīts turpina strauji pieaugt! Sekas nebija ilgi jāgaida — augstākā inflācija Eiropas Savienībā, bezprecedenta tekošā konta deficīts un ekonomikas pārkaršana. Rezultātā, valstij ieslīdot recesijā, 2009.gada plānotais valsts pamatbudžeta deficīts sasniedz nebijušu lielumu — 3,1% no IK. Iespējas samazināt tēriņus Iespējas administratīvo tēriņu samazināšanai nebūt nav izsmeltas — ierēdņu algu, prēmiju un piemaksu sistēmas sakārtošana, dažādu aģentūru apvienošana vai likvidēšana, funkcijas nododot attiecīgajām ministrijām, valsts uzņēmumu padomju samazināšana ir tikai daži no veicamajiem pasākumiem. Latvijas administratīvais aparāts ir viens no lielākajiem un dārgākajiem Eiropā gan pēc ierēdņu skaita uz 1000 iedzīvotājiem, gan pēc administratīvo izdevumu īpatsvara budžetā. Valdības bezatbildīgā makroekonomiskā politika rada sarežģījumus arī monetārajai politikai. Lai veicinātu kredītu pieejamību un sekmētu tautsaimniecības attīstību, Latvijas Banka ir pazeminājusi banku obligāto rezervju normas. Tomēr finanšu spriedzes apstākļos tas izraisa arī valūtas rezervju zaudēšanu — pēdējo nedēļu laikā Latvijas Banka ir veikusi intervences vairāk nekā 200 miljonu latu apjomā. Atbildīga makroekonomiskā politika, kas ietver sevī stingru fiskālo politiku un pretinflācijas pasākumus, t.sk., ierobežojot straujo kreditēšanas pieaugumu, saiknē ar pārdomātu nodokļu politiku — laikus apliekot ar nodokli spekulatīvos darījumus ar nekustamo īpašumu, atbrīvojot reinvestēto peļņu no uzņēmumu ienākuma nodokļa, kā arī pakāpeniski pārnesot nodokļu slogu no darbaspēka uz īpašumu un kapitāla pieaugumu, ļautu Latvijai novērst ekonomikas pārkaršanu un pārvarēt pašreizējo krīzi no krietni drošākām starta pozīcijām. Cikliskuma teorija ir aktuāla Ekonomikas augšupejas periodā nereti rodas dažādas pseidoteorijas par tā brīža ekonomiskās situācijas unikalitāti un pastāvīgu ekonomikas augšupeju. Tā tas bija ar tā saucamo dotcom burbuli gadsimta sākumā, tā tas bija arī ar neseno nekustamā īpašuma un atvasināto finanšu instrumentu burbuli. Arī Latvijā pirms pāris gadiem bija saradušies visādi "gāzētāji līdz grīdai" un trekno gadu solītāji, kuri uzjautrinājās par mūsu valdības taupības režīmu. Pašreiz mēs redzam, ka klasiskā ekonomikas cikliskuma teorija nav zaudējusi savu aktualitāti un pēc ekonomikas augšupejas fāzes vienmēr seko stagnācijas vai pat recesijas fāze. Jau ekonomikas augšupejas fāzē ir jāgatavojas iespējamai krīzei un jānodrošina budžeta pārpalikums, ar ko pārdzīvot recesijas fāzi — to sauc par pretciklisku fiskālo politiku. Tādējādi arī tiek mīkstinātas ekonomiskā cikla svārstības — augšupejas periodā budžeta pārpalikums izņem no aprites liekos līdzekļus un palīdz novērst ekonomikas pārkaršanu. Savukārt recesijas fāzē neveidojas kritisks budžeta deficīts, bet uzkrātie līdzekļi palīdz to finansēt, bez nepieciešamības aizņemties krīzes apstākļos līdzekļus dārgajos finanšu tirgos. Ekonomikas pamatsakarību ignorēšana Emša un Kalvīša valdību izpildījumā diemžēl ir novedusi pie tā, ka Latvija nav sagatavota pašreizējai ekonomikas un finanšu krīzei. Attiecīgi arī krīzes sekas Latvijā būs smagākas, bet nepieciešamie taupības pasākumi — daudz dramatiskāki nekā 2003.—2004.gadā. Cerams, ka šī krīze kalpos par mācību Latvijas politiķiem un nākamās valdības vairs neignorēs ekonomikas pamatsakarības.