"Tikai" oficiālā valoda
Kopš pašvaldību vēlēšanām valodas politiku par savu faktisko prioritāti izvirzījis
Beidzamie mēra paziņojumi liecina, ka viņš domājas atradis universālu līdzekli valodu attiecību veidošanai Latvijā.
Te nu nepieciešams paskaidrot, kā pasaules praksē tiek lietoti termini "valsts valoda" un "oficiālā valoda". Uzreiz jāteic, ka vairumā gadījumu šie jēdzieni netiek šķirti. Savulaik UNESCO gan rekomendēja terminu "valsts valoda" attiecināt uz valodu, kam piešķirta valsts simbola un sabiedrības integrācijas līdzekļa loma, un "oficiālā valoda" — uz valodu, kas veic galvenokārt instrumentālas, praktiskas funkcijas, tomēr šis šķīrums nav ieviesies. To vairāk nekā simt valstu konstitūcijās, kurās ir panti par valodu, atkarībā no valodas situācijas valstī lietoti arī citi termini — "nacionālā valoda", "patības valoda", "tradicionālā valoda", "darba valoda", "centrālā valoda", "kopīgā valoda" u.tml.
Var piebilst, ka tik tiešām ir ne mazums piemēru, kad valstī noteikta gan nacionālā (angliski — national), gan oficiālā valoda. Bet visos gadījumos tas saistīts ar kādas valodas īpašo lomu valsts identitātē (īru valoda kā nacionālā un pirmā oficiālā valoda blakus angļu valodai kā otrajai oficiālajai valodai Īrijā, maltiešu valoda kā nacionālā blakus maltiešu un angļu valodai kā oficiālajām Maltā, sango kā nacionālā un franču kā oficiālā Centrālāfrikas Republikā).
Starptautiski saistošos dokumentos nekādu vadlīniju terminu lietošanai nav. Baltijas valstu lingvistiskajā likumdošanā jau pirmskara laikā ir nostiprinājies termins "valsts valoda", uzsverot gan tās sabiedrības vienotājas lomu, gan lietojumu oficiālā saziņā un lietvedībā. Mums gan jārēķinās, ka šī nianse var pazust tulkojumā. Latviešu valodas termins "valsts valoda" tiek atveidots gan kā "state language", gan visbiežāk — "official language". Tātad jāsecina, ka termini "valsts valoda" un "oficiālā valoda" praksē tiek lietoti sinonīmiski un to šķīrums ir problemātisks.
Ko saprot Ušakovs?
Bet kā gan šīs atšķirības izprot N.Ušakovs? Nepastarpināta informācija gūstama viņa mājaslapā. Citēju tulkojumā no krievu valodas: "Un mūsu pozīcija attiecībā uz krievu valodu paliek nemainīga — piešķirt tai oficiālās valodas statusu. Tas dotu tiesības sazināties ar pašvaldībām krievu valodā, mainīt mācībvalodas proporcijas skolās, rakstīt pasē savu uzvārdu līdzās latviešu valodas versijai arī kirilicā." (www.ushakov.lv/ru/faq/?cstart=5)
Re, kā! Tātad latviešu valodai gods un simbola loma, bet reālajā dzīvē — divvalodīgas valsts ideāla propagandēšana.
Rīgas mērs gan ir izvairījies no daudzu krievu valodas aizstāvju pierastās primitīvās kļūdas Latvijā kā unitārā valstī sludināt federālu valstu (Beļģijas, Kanādas, Šveices u.c.) valodas politikas modeli. Ušakovs pareizi saprot, ka vairāku valodu vienlīdzīgs statuss vienotā teritorijā neizbēgami novedīs pie vienas valodas nelietošanas vismaz publiskajā sfērā. Viņa minētā Baltkrievija šādai notikumu loģikai nemaz nav tas sliktākais piemērs. Īsajā laikposmā, kad baltkrievu valodai bija vienīgās valsts valodas statuss, tā nostiprinājās valsts pārvaldē un lietvedībā, sāka atdzimt baltkrievu skolas, attīstījās baltkrievu plašsaziņas līdzekļi. Kopš 1995.gada, kad valsts valodas statuss tika piešķirts arī krievu valodai, baltkrievu valodas lietojums ne tikai apstājās, bet strauji sāka iet uz leju. Ušakovam tiešām var izrādīties taisnība, ka, atkal iedzīta virtuvē un folkloras ansambļos, baltkrievu valoda tiešām pēc pāris paaudzēm var izzust, un viņš pats labi pamato, kāpēc.
Te nu jāatkārto ābeces patiesība. Vienīgās valsts valodas statuss latviešu valodai piešķirts tieši tāpēc, lai nodrošinātu tās reālu lietošanu visā sabiedrībā, ne tikai goda drānas. Tas nozīmē tieši to, ka tai ir monopols noteiktās jomās un tas savukārt nepieciešams nevienlīdzīgās valodu konkurences līdzsvarošanai. Tas nozīmē, ka nav pamata atteikties no sekmīgi ieviestās bilingvālās izglītības. Un pie kirilicas pasēs arī neatgriezīsimies (atgādināšu, ka tikai valsts valodas alfabēta lietošana ir akceptēta arī Vispārējā minoritāšu tiesību konvencijā). Latviešu valodai jābūt vienīgajai valsts un pašvaldību darba valodai. Un šādā situācijā neiztur kritiku cits interesants Ušakova izteikums, ka deputātiem jāstrādā, nevis jāmāk runāt latviski. Jāstrādā, protams, bet latviešu valoda gan jāprot, gan tajā jārunā. Spēkā ir stājušies grozījumi MK noteikumos, kas ļaus pārbaudīt deputātu latviešu valodas prasmi, jo tā ir arī tautas kalpu kvalifikācijas neatņemama sastāvdaļa.
Tiesa, Ušakovam padomā ir arī rezerves variants. Oficiālās valodas statusa nepieciešamība krievu valodai tomēr ir pietiekami viegli atspēkojama. Viņš piedāvā krievu valodai arī "lielākās minoritātes" valodas statusu — acīmredzot kopā ar ekskluzīvām tiesībām. Šāds termins ir absolūta novitāte valodas politikas teorijā. Mēs varam diskutēt par minoritātes valodas jēdzienu Latvijā — es arī uzskatu, ka juridiska skaidrība precīzāk noteiktu valodu hierarhiju Latvijā un novērstu nepamatotas prasības par kāda starpstatusa piešķiršanu krievu valodai. Tādā gadījumā visu Latvijas minoritāšu valodas gan savās tiesībās, gan to ierobežojumos būtu vienlīdzīgas, un nebūtu šaubu par latviešu valodas galveno vietu un lomu mūsu valstī.
Šī tēma būs jāturpina. Šovinisma īlens ir izlīdis no maisa. Vienīgais labums, ka tas varbūt līdz kaulam iedursies dibenā arī tiem, kas Rīgas jaunajos saimniekos saskatījuši "sabiedrības vienotājus" un naivi nobalsojuši par viņiem, kā arī tā sauktajiem protesta balsotājiem. Nav taisnība, ka krīzes laikos ekonomiskas problēmas aizēno nācijas identitātei būtiskus jautājumus. Tā var būt uz īsu brīdi. Ekonomiku mēs atjaunosim — agrāk vai vēlāk. Iedragātu identitāti atjaunot būs tikpat kā neiespējami, tāpēc atstāt bez ievērības bīstamas tendences nedrīkstam.