Režisors patlaban strādā pie dokumentāla animācijas darba par Arvīda Griguļa leģendārā romāna un Aloiza Brenča politiskā jeb spiegu trillera tapšanu un komplicētā pēckara laika procesiem, norāda _Kultūras Diena_.Viņš domā, ka skolās “dzīvo vēsturi”, kas atainotu arī daudzu spējīgu cilvēku pretrunīgo lomu un rīcību padomju gados, nemāca tieši tāpēc, ka tad nāktos izskaidrot vēstures lielos paradoksus, lai nokļūtu pie “galējām patiesībām”. “Pēckara gadi Latvijā, tā laimīgā “padomju varas” celšana pie mums ir tik sarežģīta, komplicēta, pretrunīga viela, ka tur tiešām vajag talantīgus vēsturniekus, kuri to spētu bez muļķībām, meliem un primitīvām shēmām aprakstīt mācību grāmatās,” uzskata režisors.P.Krilovs, komentējot laikraksta _Diena _eksperimentā atklātās sliktās skolēnu zināšanas par neseno vēsturi, pauž viedokli, ka ar vēstures mācīšanu Latvijā ir “iztaisīts liels sistēmisks fūzelis, un vaina ir viena un kopēja: par vēsturi, par pagātni, par vērtībām runā melīgi. Savukārt jauni cilvēki ir ļoti jūtīgi pret melīgumu, un viņiem izstrādājas dabiskā aizsargreakcija - tikko jūt melus, tā informāciju laiž gar ausīm, “kancelē”.“Strādājot ar studentiem, es labi zinu - tiklīdz runa ir par Latviju, tā seko “nafig tā vēsture, atkal tās izsūtīšanas”, un tādā garā,” stāsta režisors. Viņaprāt, ir jāsaprot - kaut kad vēsturi vajag “dzēst”, aizmirst, nevajag visu laiku, sevišķi traģisko pieredzi, turēt “deguna priekšā”, bet šim “aizmiršanas” procesam jānotiek harmoniskā formā. “Tas ir kā dzīvē - kad tu esi kaut ko ļoti svarīgu sapratis, sakārtojis sevī, ticis skaidrībā, tu to ar mieru noliec malā, prom,” salīdzina P.Krilovs, pēc kura domām, Latvijas vēsturi joprojām nevar mierīgi “nolikt plauktā”, jo tā ir samelota, aplami, šķībi izstāstīta, tai nav tēlainības.“Arī tagad šie divdesmit neatkarības gadi - notiek tas pats. Meli, meli, meli. Nekur netiek stāstīts, kā reāli, ar kādiem politiskiem, bieži ļoti netīriem līdzekļiem tad tas “mežonīgais kapitālisms” un “brīvība” Latvijā tika ieviesti.” Risinājumu viņš redz harismātiskās personībās, kurām jaunieši uzticas un kuras varētu pateikt - viss, ziniet, mīļie, mēs esam melojuši, bet, lūdzu, noticiet - turpmāk tā vairs nebūs. P.Krilovs arī intervijā spriež, ka latviešu vēstures izpratnes paradokss ir - zināt, bet “nesasiet galus, vai zināt, bet klusēt. “Tā ir ļoti veca lieta, nāk no kaut kādiem Merķeļa laikiem, kad mammīte aizgāja pie barona, atnāca mājās, visi zināja, kas tur notika, bet ne vīrs, ne bērni neko neprasīja. Klusēja kā partizāni. Pēc tam kāds bērniņš piedzima, un viss. Nesaku, ka tas ir kaut kas traģisks, drīzāk - bēdīgs stāsts, bet tas veido mūsu mentalitāti. Un, kamēr neizrunās šīs grēcīgās lietas visās jomās, tikmēr mēs klusēsim arī pie kārtējiem “baroniem”, kas zog, laupa, rūpējas tikai par savu labklājību un ietekmes saglabāšanu, piesmejot visus un visu. Likumus, godu, Latviju un tās tautu. Bet elementārs psihoterapijas likums māca - vajag vienreiz izrunāt un dzīvot skaidrībā. Vajag saņemties un pielikt punktu - neļaut manipulēt ne ar sevi, ne vēsturi, arī to vēsturi, kas bija aizvakar. Nevis atkal meklēt, kam tā vēsture vai politika būs vai nebūs izdevīga.”
Visu Normunda Naumaņa interviju ar Pēteri Krilovu lasiet sestdienas Dienā vai šeit.