Pēc viņa teiktā, publikācijā iekļautais Latvijas ekonomiskās situācijas vērtējums ir tuvu realitātei, tomēr viņš neuzskata, ka Krievijas uzņēmumu interese par mūsu uzņēmumiem vai resursiem ir kas slikts. "Es nedomāju, ka tas būtu viennozīmīgi negatīvi vērtējams."
A.Ronis arī pauda viedokli, ka, neatkarīgi no tā, vai Krievijas uzņēmējiem vai valdībai būtu interese par mūsu stratēģiskajiem resursiem, Baltijas valstīm jādomā, kā tos konsolidēt un stiprināt, jo tie, viņaprāt, ir ārkārtīgi svarīgi valsts izaugsmei ilgtermiņā, ekonomiskās konkurētspējas atjaunošanai un arī drošībai.
Viņš skaidroja, ka dažādas jomas, arī tās, kas minētas izdevuma rakstā, piemēram, transports, enerģētika, sakari, meži, pārtikas ražošana, ir stratēģiskas jomas un tajās notiek brīžam pat nevajadzīga konkurence ne tikai Latvijas iekšējā tirgū, bet
arī starp Baltijas valstu uzņēmējiem. Viņš pieļāva, ka, konsolidējot kopīgi resursus, apvienojoties, par pamatu ņemot
privātā sektora ieinteresētību, varētu palielināt savu konkurētspēju ne
tikai iekšējā tirgū, bet arī reģiona tirgū un globāli.
A.Ronis arī teica, ka viņš vēlētos, lai Ārlietu ministrija varētu palīdzēt valstij piesaistīt resursus - gan privātuzņēmējiem, gan arī palīdzot identificēt un atrast veidus, kā var piesaistīt līdzekļus ekonomikai, kas tagad cieš no tā, ka liels naudas daudzums ir izņemts. Pēc viņa teiktā, līdzekļi būtu jāpiesaista no Skandināvijas valstīm, Vācijas. Ministrs esot gatavs doties uz šīm valstīm, lai gan labāk gribētu redzēt Skandināvijas valstu, Vācijas valdību pārstāvjus Latvijā. Tādā veidā šīs valstis varētu simbolizēt un pateikt, ka Latvija bijis viens no pionieriem Eiropā, kas izgājis šādus budžeta konsolidācijas pasākumus un kur sabiedrība izgājusi cauri daudzām sāpīgām reformām, ka Latvija ir vieta, kur šobrīd var investēt.
Atbildot uz klausītāja jautājumu par to, kāpēc Valsts prezidents Valdis Zalters 8. vai 9.maijā bijis vienīgais valsts vadītājs, kas kādam Krievijas plašsaziņas līdzeklim sniedzis interviju krievu valodā, A.Ronis pauda viedokli, ka tad, ja mums ir valodas zināšanas un iespēja uzrunāt auditoriju tieši, nepastarpināti bez tulkojuma, tas ir pareizi, jo bieži vien tulkojumā pazūd nianses. "Ja mums ir tā priekšrocība, ka zinām valodas, - un nelielai tautai ir jāzina valodas -, neredzu neko īpaši nosodāmu, ja prezidents tiešā veidā tai tautai saprotamā valodā viņus arī uzrunā," vērtēja ministrs.
Vaicāts, vai arī Latvijai nevajadzētu rakstīt jaunas ārpolitiskās
nostādnes, A.Ronis, atsaucoties uz savu pieredzi, kas gūta, piedaloties
ieteikumu rakstīšanā NATO stratēģiskajai koncepcijai, pauda viedokli, ka
pasaule ir tik mainīga un neparedzama, ka šāda veida ilgtermiņa
dokumentu rakstīšanas laiks vienai valstij ir pagājis. Viņaprāt,
vajadzētu izmantot valdības deklarācijas, kurās valdība, sākot pildīt
pienākumus, ir apņēmusies kaut ko darīt ārpolitikā, ekonomikā,
aizsardzībā. Katru gadu valdība varētu sabiedrībai, parlamentam
atskaitīties. "Šādu stratēģisku lielu doktrīnu vietā mūsu valstij būtu
vajadzīga ikgadēja ārlietu politikas analīze un pārskatīšana," sprieda
ministrs.