Vēlos sākt sarunu par to, ko īsti uzskatām par kvalitāti, jo, nereti katrā medijā, katram redaktoram un arī katram pasniedzējam ir atšķirīgs priekšstats par to, kas ir kvalitāte, kādām jābūt studentu zināšanām un prasmēm. Bet mediju vide un arī izglītības vide ir tik daudzveidīga un daudzslāņaina, ka nav viennozīmīgas atbildes - vienā un tajā pašā programmā mācījušies izcili profesionāļi un absolūtas viduvējības, arī cilvēki, kas nav piemēroti profesijai. Nereti kāds students, kam neveicas vienā medijā, izaug un veiksmīgi strādā citā, jo atrod savu īsto vietu.
Būtu jārunā precīzāk, izvērtējot konkrētas prasības un konkrētas satura daļas, lai varētu veikt sīkāku analīzi, citādi tā ir vispārīga zīmogošana, atsevišķu pazīmju vispārināšana. Tā skumjā patiesība ir sekojoša, ka visās profesijās, visā sabiedrībā, tikai neliela daļa cilvēku pamazām kļūst izcili, ir izteikti motivēti, ar vēlmi attīstīties, jo pārējie tomēr ir vidējā līmenī. Tā ir arī žurnālistikā, starp redaktoriem, producentiem, tikai publiskā vidē slikta kvalitāte, muļķība un slinkums ir vieglāk pamanāmi. Arī žurnālistiku, tāpat kā ekonomiku, tieslietas, inženierzinātnes un agronomiju (vai citas jomas) studē ne vien cilvēki, kas vēlas ko sasniegt, bet arī studenti, kam ir vienldzīga sava kvalitāte, kas nav motivēti, kuri neapgūst pat daļu no augsskolas piedāvātā. Tomēr es uzskatu, ka saruna pēc principa - mediji nav ideāli, žurnālistikā ir trūkumi, tāpēc, ka jūsu studenti ir slikti, būs neauglīga, tā veicina sastingumu.
Arī Gunta Bojāra komentārā es saskatīju vēlmi, lai viss ir gatavs - lai praksē ierodas jau gatavi izcilnieki, kas ar lieliskām idejām un atrisina laikraksta satura problēmas. Tomēr visbiežāk praktikants pats rada problēmas, jo viņam jāatīstās un jāpilnveidojas, uzkrājot pieredzi. Tas ir vienam īsāks, bet visbiežāk garāks ceļš līdz labam līmenim, tam ir vajadzīgs laiks un tāpēc studentiem ir jādod iespēja sevi pierādīt. Tā ir pretruna starp mediju dzīves ātro ritmu un profesionālās izaugsmes procesu, mēs reizēm jaucam lietas, kas var notikt ātri un tās, kas notiek ilgākā laikā. Arī Guntis Bojārs ir jauns redaktors, arī viņam būs vajadzīgs laiks, lai sevi apliecinātu un man prieks, ka viņam ir dots šis laiks.
Es varu atbildēt arī uz virsrakstā uzdoto jautājumu - kur ir labie studenti? Viņi ir Dienas redakcijā, Dienas žurnālos, daudzos citos medijos, bet arī viņi aug un veidojas.
Es nepiekrītu konkrētajam teikumam, ka izglītība darba tirgū nederēs, jo pašā tekstā, manuprāt, bija sajauktas divas lietas - izglītības saturs un paša studenta attieksme pret savu informētības un erudīcijas līmeni. Nedomāju, ka Guntis Bojārs uzskata - augstskolā jārāda ministru bildes un filma "Sociālais tīkls", lai gan viņu bija aizkaitinājusi topošo praktikantu neorientēšanās aktualitātēs.
Jā, tā ir problēma, ka daļa studentu ir vienaldzīgi pret savu informētības līmeni, jo tas nav viegli regulāri sekot notikumiem, iedziļināties, analizēt, uzkrāt informāciju. Tas ir uztraucoši, tāpēc viņiem es saku, ka vienīgais attaisnojums būt neinformētam ir vien tad, ja viņiem piedzimuši piecīši un dienas paiet mainot autiņbiksītes un sildot piena pudelītes, citu attaisnojumu nav. Tāpēc es labprāt ar Gunti Bojāru parunātu, kas tieši saturiski viņaprāt būtu jāmāca augstskolā, bet piekrītu, ka studentu atsvešinātība no sabiedriski politiskiem notikumiem ir nopietna problēma. Bet šo interesi augstskola var tikai aktualizēt, kaut kas savas kvalitātes labā jādara katram studentam pašam.
Tas ir stereotips, ka augstskolā pārāk liels uzsvars netiek likts uz teorētiskām lietām, kas nesniedz nepieciešamās praktiskās zināšanas, kas radies no nezināšanas, ka saturs ir pārsvarā teorētisks. Pirmkārt, teorētiskas atziņas ir radītas analizējot praksi, esmu pārliecināta, ka teorētiskas zināšanas dod likumsakarību izpratni, atbild uz jautājumu, kāpēc, piemēram, dažāda satura ziņām ir dažāda struktūra. Programmā, ko es vadu, katrā žurnālistikas kursā ir 50% līdz 60% praktisku nodarbību, studenti izmēģina sevi praktiski visos žurnālistikas žanros, darbojas radio un TV žurnālistikā (nodarbības notiek konkrētu mediju studijās), izmēģina redaktora un producenta darbu. Tas ir ceļš, kā gūt pirmo priekšstatu, iemaņas, pārbaudīt sevi, bet priekšā vēl garš izaugsmes process.
Savukārt likumdošana nosaka teorētisko un praktisko nodarbību proporcijas, vienlaikus augstskolai ir jāpilda arī šīs prasības. Tomēr žurnālistiem vajadzīgas arī citas zināšanas, lai saprastu realitāti, nevar būt veikls ziņu reportieris, kas nesaprot, ko viņam stāsta valsts amatpersona vai teātra direktors. Žurnālistika ir ļoti grūts darbs, kas prasa plašas zināšanas un aktīvu personību, bet liela studentu šajā profesijā vispirms redz ārējo spožumu, publicitātes vilinājumu, vieglu karjeras izaugsmi.
Es negribētu komentēt citu augstskolu izvēles (cik daudz uzņemt žurnālistikas studentus) un vienlaikus negribētu, ka atkal viss tiek samests vienā katlā - RSU studiju programma "Žurnālistika" ir vienīgā šāda Latvijā, pārējās augstskolās uzņem komunikācijas vai sabiedrisko attiecību studijās, tāpēc no studentu kopskaita tikai daļa absolventu izvēlas darbu medijos, pārējie strādā sabiedrisko attiecību biznesā, reklāmā, pasākumu rīkošanā, mārketingā un citur. Mūsu programmā ir radošais konkurss, uzņemam ierobežotu studentu skaitu, bet rēķināmies, ka dažādu iemeslu dēļ daļa pārtrauks studijas.
Es domāju, ka ir izaugsmes iespējas (celt žurnālistikas studentu zināšanu un kompetences līmeni) augstskolas pusē, ar katru gadu tiek radīti specializēti jauni kursi, ieviestas jaunas prakses iespējas. Pirmkārt, būtu labi, ka augsta līmeņa mediju profesionāļi, kā tas ir citās valstīs, redzētu savu karjeras turpinājumu augstskolās, vēlētos paši mācīties, iegūt papildu izglītību, lai būtu piemēroti darbam augstskolās, jo pasniedzēju pietrūkst. Šajā ziņā ir problēmas - daudz vieglāk atrast ārvalstu pasniedzēju ar vajadzīgo kvalifikāciju, nekā pierunāt jaunu studiju kursu nolasīt kādam kolēģim no medijiem. Šī saikne starp mediju industriju un augstskolu, protams, arī ir attīstāma - katru gadu saņemu gan ļoti labas atsauksmes par studentiem, gan pārmetumus. Vienmēr esmu pateicīga tiem mediju profesionāļiem, kas piekrīt strādāt ar studentiem, jo tas ir neizbēgams ceļš, kā kļūt par labu žurnālistu. Katrs no tiem, kas tagad stāsta, cik studenti ir dumji, pats ir bijis zaļš un dumjš. Es priecātos, ja šīs emocijas un pārdomas, ko jaunajam Dienas redaktoram raisīja sastapšanās ar studentiem (jo, iespējams, iepriekš nebija tik liela pieredze darbā ar praktikantiem) būtu iemesls, lai mēs no pārmetumu fāzes pārietu uz sarunu par to, ko tieši studiju saturā vēlētos ieteikt mediji.