Saeimas priekšsēdētājas uzruna Saeimas svinīgajā sēdē

... Pedejos gados tik reti gara pacilajosa uzruna, paldies ! Tas tamdel, ka ta nak no zinami patriotiski un valstiski noskanotas personas ! ... Veletos gan sajust vel ko vairak musu valstsviros/sievas, proti: dzilaku izpratni un novertejumu musu Baltu kulturas vertibai, pasaules meroga un konteksta, jo si vienreizeja un muziga patiesa un patstaviga senkultura nak mums lidz no cilveces sakuma ... ' ... Medz teikt, ka cilveks ir tik stiprs, cik vina apnemiba sasnigt savu merki. Tas pats vel jo vairak attiecas uz valsti un naciju ...specigas un palukstosas ir bijusas tas nacijas, kas spejusas vienoties par kopigu merki ... Svarigakais ir, lai tas butu patiess ...tam ticetu un spetu nodot saviem berniem.' ... Un te luk, pastav nepieminets tas kas ir tas PATIESAIS un kam tad varetu MUSU BERNI TICET ! ... Ne jau globalismam, ne jau zverigam kapitalismam, ne jau sabiedribas pamata, gimenes loka, plososam liberalismam, ne jau padeviba caurkritusam multikulturalismam, ne jau ortodoksalam ideologijam un religijam, kuras ir pieradijusas savu nespeju uzturet moralu civilizaciju un plaukstosu kulturu, kas paliktu nostaditas uz drosas un patiesas etiskas un moralas vertibu sistemas. ... Eiropas intelekts un jaunatne pasreiz dedzigi mekle citu variantu svesai un uzspietai ortodoksijai, kas varasdarbigi bija uzkundzejusies jau no Romas Imperiju laikiem Eiropas garam. To pierada vesela virkne neopaganisma pasakumi visas Eiropas valstis, bet ar lielu iztrukumu - realu, autentisku un attistitu teleologisku saistibu - dzives zinu - ar pagatni kas sniedzas talu senatne, 'Vecaja Eiropa'- to, kas pieder tikai mums Baltiem ... ... Un ta, skatot cauri Eiropas vesturesi gaitai atklajas fakts, ka visi lidz sim apspiestie vai novirzitie laikmetu gara reformu kustibu meklejumi ir bijusi pamatoti ar racionalu cilveku pienemumiem par vajadzibu pec jaunas teleologijas, ar monoteisma un panteisma izteiktam vertibam. ... Un saja lieta, mes stavam talu prieksa ar musu unikalas senas ticibas izveidoto un dzivot spejigo dzives zinas un tikumibas mantojumu. ... Luk tamdel intelektuala un akademiska vide top liela interese par baltu senkulturu; tamdel ta ir jamaca musu berniem un liekas ari tai paaudzei kurai nebija iespejams to apzinat okupacijas un kolonizacijas perioda. ... Luk, tikai atjaunota, teleologiska, latviska (baltu) dzives zina ir tas panakamais vienojosais, patiesais un neapstridamais merkis ko varam pasniegt musu jaunatnei, nakosam paaudzem un tadejadi musu muzigai latviskai valstij, Latvijai.

un ticu Āboltiņai. Bet zagļus no sondoru sutru nagļu miestiem pie zilupes jau ievēl pati tauta.

...ja viņa būtu sapratusi Čakstes izteikto domu par Latvijas sargāšanu. Varas tīksmes intelekts to padara neiespējamu...

Atzīšos - man tas viss ir piegriezies līdz nelabumam. Un tāpēc tikko uzrakstīju pats savu novēlējumu svētkos augstajiem kungiem: Mazliet novēlots sveiciens „tautas kalpiem” svētkos. (rakstīts praktiski viena elpas vilcienā un bez labojumiem) Ak neskaties, deputāt, apkārt uz ikdienas problēmām sīkām. Un mersim savam rožainus aizkarus logiem priekšā aizvelc. Ar sirēnām braucot uz saeimas svinīgo sēdi Lai netraucē ubagi daudzie visapkārt, kam nabagi santīmus retus cepurēs samet. Ak neskaties, deputāt, tur kur pārpildīts autobuss aizved Uz lidostu kārtējo cilvēku kravu, kas pamet šo valsti Jo tie tikai kvaukšķi - un vispār nepieder tautai Un patriotu to vidū – neviena, jo kungiem tie atsakās strādāt par zemāko algu. Bet paveries augšup trīs zvaigznēs ar skatienu cēlu Un svētku runās svinīgās klausies, sēžot it mīkstajā krēslā. Bet domās jau saeimas bufetē mielojies ikriem tik melniem kā dzīve, Un noskalo visu ar dzirkstošu glāzi no aizjūras zemēm.

Jāatzīstas, ka gaidīju ko krietni vien dežūrfrāžaināku - katrā ziņā runa bija gudrāka nekā varētu sagaidīt no Āboltiņas.

Šādu runu varētu teikt bērnudārzā un arī tur tas skanētu diezgan neprofesionāli. Mēs laikam neatkarību neesam pelnījuši, ja līdz pat šai dienai neesam sapratuši, ko nozīmē vārds brīvība, demokrātija, pašcieņa. Vēl šorīt saņēmu apsveikumu no premjera, kurā viņš valsts dibināšanu pielīdzina dzimšanai. Tas ir ļoti neveiksmīgs salīdzinājums, jo kā mēs visi zinām, tad dzimšanai vienmēr seko nāve. Mēs taču nevēlam savai valstij nāvi, tāpēc atturēsimies no vārdiem: valsts dzimšanas diena. Nosvinēsim savas valsts neatkarības iegūšanu un darīsim visu, lai mūsu valsts saglabātu savu neatkarību. Audzināsim savus bērnus tā, lai viņi var nest savas valsts vārdu ar cieņu, saglabātu tās neatkarību.

DIEVS SVĒTĪ LATVIJU.

Gaidīju daudz saturiskāku, sirsnīgāku un siltāku runu no Solvitas Āboltiņas. Tā manuprāt bija pārlieku formala, auksta, sausa, saraustīta un frāžaina, kas nepārliecina cilvēkus, nedveš ticību, ka valstī tiek darīts viss iespējamais un varbūt reizē neiespējamais, lai ātrāk pārvarētu smagās krīzes radītās grūtības. Ir taču paši mums vistuvākie, vissvarīgākie un reizē lielākie valsts svētki. Tajā paša laikā gribu uzsvērt, ka šoreiz patiesi ļoti cilvēcīga, saprotama un reizē piepildīta ar dziļu visaptverošu valstiskās domāšanas saturu bija arhibīskapa J.Vanaga uzstāšanās Domā dievkalpojumā, kur katrs vārds, katra frāze bija pārdomu vērta, kura liek ikvienam aizdomāties, ko un kā es varētu darīt labāk savas valsts labā. Politiķi, mācieties no labākajiem paraugiem, mācieties arī jūs būt tiešākiem, atklātākiem, vienkāršākiem un tuvākiem tautai. Praksē jums kaut kā tas nesanāk, iznāk pārlieku liels sauss politikānisms ar lielu garlaicības, varbūt pat iemidzināšanas piesitienu. Nekā jauna, viss daudzkārt dzirdētais. Atvainojiet par šādu morāles lasīšanu. To ļoti negribēju darīt šajā svētku reizē. Piedodiet.