Varbūt Vienotība rēķinās, ka mediji nostāsies valdības partijas pusē, piesedzot citādi grūti noslēpjamo. Varbūt uzskata, ka vēlētāja atmiņa nesniedzas līdz nākamajām vēlēšanām. Taču valdības rīcība, mēģinot izgāzt vilcienu iepirkuma konkursu un acīmredzami lobējot Stadler intereses, ir vienkārši klaja nekaunība, kurā sabiedriskā doma laikam ir mazākais, kas interesē.
Uzstādīt papildu nosacījumus pēc tam, kad divus gadus noticis konkurss ir beidzies un tā uzvarētājs jau ir paziņots, vispirms ir provokatīva rīcība. Iespējams, lai panāktu, ka konkursa uzvarētājs atsakās no nodoma strādāt Latvijā. Vilcienu konkurss ilga no 2009. gada decembra, un visu šo laiku valdību vadīja tas pats Valdis Dombrovskis. Kā sanāk, ka neskaidrības radušās tagad 2011. gada decembrī, kad konkursa uzvarētājs ir jau noskaidrots? Varbūt konkursā ir uzvarējis nepareizais pretendents?
Varbūt valdības vadītājam netīkams, bet no Latvijas interešu viedokļa konkursa uzvarētājs CAF, kura ģenerālais apakšuzņēmējs ir mūsu pašu Rīgas Vagonu rūpnīca, ir labs variants. Ja valdība vēlētos izvērtēt vilcienu būves jautājumu pēc būtības, tas būtu jādara kompleksi. Skatot visu kopējo labumu, ko viena vai otra varianta īstenošana dod Latvijas valstij.
Šoreiz starpība starp to, vai vilcienus ražo viens vai otrs pretendents, nav tikai cenā. Šoreiz starpība ir tā - ražo vai neražo vilcienus pie mums Latvijā. Turklāt ne tikai ražo, bet veic to tehnisko apkopi un remontu 30 gadu garumā. Ja vilcienus ražo Latvijā, Latvijas valsts ieguvums ir ne tikai darbvietas, bet arī ražotāja samaksātie nodokļi mūsu valsts budžetā - trīsdesmit gadu garumā. Savukārt, ja vilcienus Latvijas vajadzībām ražo citur, tad cita valsts saņem nodokļu ienākumus no vilcienu ražošanas mūsu vajadzībām. Tā ir principiāla, būtiska un arī materiāli aprēķināma atšķirība.
Tomēr valdību tas neinteresē. Arī KNAB politiska iesaistīšana vilcienu konkursa rezultātu apšaubīšanā liecina vienu - Valda Dombrovska valdība to grib izgāzt par katru cenu.