Sansalvatores kalns un Latvijas brīvība

novembra sarīkojumam Stokholmas koncertnamā. Maz kas palicis atmiņā, vien tas — uz skatuves uzburts redzējums par kādu tāltālu un skaistu valsti Latviju — no Latvijas nākušas politiķes, kuras mūžs simbolizē sapņa piepildījumu, uzruna; Nacionālā simfoniskā orķestra izpildīti latviešu komponistu opusi. Ar rudens vētras šalkoņu trompetēs un jūras smaržu vijolēs. Dažādi bija koncerta apmeklētāji un dažādi ceļi, kas viņus turp aizveduši — vismaz daļa no viņiem bija trimdinieki. Rīga bija tikai stundas brauciena attālumā un tomēr tik tāla un jūtīs netverama.Necerēts atradums Iedoma par netveramību kļūst skaidrāka, kad atskatās dziļāk atpakaļ — 1928.gadā pirmizdotajā Raiņa grāmatā Kastaņola atradu Aspazijas piezīmes par laiku vēl pirms valsts nodibināšanas, atmiņu stāstus par trimdas laikiem: "Vēl daudz drūmākas krāsas un ēnas satumsa priekš mūsu acīm, kad sāka nākt no dzimtenes laikraksti... Bij jāredz, kā krīt mūsu labākie dēli un meitas, kuri mūsu brīvās, patstāvīgās dzimtenes idealu ar svētu sajūsmu bij pirmie nesuši savā sirdī... Lai atminam, ka iedomas par brīvo un neatkarīgo Latviju vien jau tika toreiz uzskatītas par vislielāko noziegumu.." No apdraudējuma patvērumu sniedza trimda. Nokļūstot Dienvidšveicē, kas bijusi patvērums dažādu zemju trimdiniekiem, Rainis skatās tālāk: "Braukt tālāk Italijā iekšā, braukt uz Romu, palika — bailes, citādas bailes: ka Roma nepaturētu pie sevis uz visiem laikiem, ka neļautu nekad vairs atgriezties atpakaļ dzimtenē, pirmajā Latvijā, un tad, kā zināms, pēc pirmās nakts, ieraugot uz padsmit gadiem trimdinieki paliek Lugano." "No mūsu loga atvērās brīnišķīgs skats uz Monte Sant Salvatore kalnu; lejā mirdzēja brīnišķīgs zaļš ūdens ezerā; gaiss bija maigs un piemīlīgs, krūtīm tik viegli elpot, ka brīnišķīga sajūta pārņēma mūs, vecos trimdiniekus, kuri ne sapnī nebija sapņojuši, ka dzīve un pasaule spēj dot arī ko tik mīļu: — neprasot, izšķēržot, izbārstot pilnību." Kādēļ gan Latvijā ir tik grūti atrast vietu, pret ko pacelt galvu, un vēlāk redzēt tik tālu, tāda kā netaisnība pārņem, iebraucot Lugano! Sansalvatore jau nav nekāds milzis, pasaulē ir daudzi lielāki un varenāki kalni. Tomēr tā atrašanās vieta — mazliet savrupais novietojums un plašais skats uz dienvidiem, ka pat jūras strēmeli var saskatīt: "Uz izskates torņa platformas stāvot pūš dzidrs vējš, aizpūš visas bēdas, visas mazās raizes, visu maziskumu. Sirds top skaidra! Vēro tikai lielās lietas! Dvēsele redz tāli un redz dziļi"Atkal ceļā! Vēl reizi atgriežoties Kastaņolā, Rainis jautā: "Tagad man liekas savādi, ko es tur meklēju Kastaņolā? (..) Kādēļ tad es meklēju pats sevi tur Kastaņolā? Es taču nebiju Kastaņolā, bet gan Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir un tur viņa paliks." Tā ir saspēle starp sapni un īstenību. Varbūt visīstenākā sajūta. Kalns ir liels, tā priekšā augstu jāpaceļ galva, un tai pašā laikā tas ir tik mazs, ka virsotne ir sasniedzama. Skatoties, cik īsti augstu pa dienu būs jādodas, atcerējos kolēģi: īstenībā viņš ir trimdā, bet spēj tur pastāvēt, tikai sapņojot par dzimteni. Un atkal nokļūstot īstenībā dzimtenē tiecas atpakaļ trimdā. Ak, cik trāpīgas ir pirms astoņdesmit gadiem tapušas ceļojuma piezīmes! Atkal sajūsminos un nerodu vēl ilgi gala! Acis kāri tver rindu aiz rindas... "Kad man Kulturfonda sēdēs un šur tur citur nācās runāt par mazām tautām un izloksnēm, kā, piem., latgaļiem, un nācās aizstāvēt viņu tiesības, tad es mēdzu atsaukties arī uz provansaļiem un katalaņiem (kuri runā ar viņiem vienu valodu), un tad es manīju, ka ne visi Saeimas locekļi bija par šiem jautājumiem tikpat labi informēti kā par brīvām direktoru vietām, pabalstiem un valsts veikaliem, kas ienesīgi ne valstij. Bet man še vaļsirdīgi jāatzīstas, ka viņu stiprā pusē es atkal biju vājš." Kas gan cits atliek vājuma brīdī, kā vien atkal doties uz Kastaņolu. To Kastaņolu, kas sevī. Kāpt Sansalvatores vai Bre kalnā un nest sev līdzi sapni par brīvu un saulainu dzimteni. "Ir stunda ko kāpt un vairāk, — un daudz vairāk, nogurst mazās kājiņas; mēs lēni tiekam uz priekšu.." Kastaņolā, 2008