Satversmes grozījumiem tik drīz vēl nebūs vajadzīgā atbalsta

Solījumi, nevis darbi. Un balvā vēl viens ceļojums uz Kazahstānu, cik tur viss labi.

Saeimas čammāšanās ar Satversmi par spīti tam, ka referendumā liels skaits cilvēku pieprasīja šādus grozījumus, ir vēl viens apliecinājums, ka ir 10x jānomēra un tad jāgriež, pirms tādus ievēl. Savā ziņā mācība vēlētājiem : ja jau deputāti ir tautas priekšstāvji, tad jāapdomā, kam šo mandātu uzticēt. Vēlēšanas jau vairs nav aiz kalniem - nākamgad pašvaldību, un tad jau samērā drīz arī Saeimas. Galvenais, lai nenotiek kā brazīliešu seriālos: ka vēlētājiem masveidā piemetas atmiņas traucējumi un tiek savēlēti atkal tie paši.

Nu ko, tauta! Tā ir, kad referendumā balso "pret valdošajiem", domājot ka to izdarīs neaizejot.

Labi - neapzināta pratā jaukšana... Kur tas ceļs veda, kurš ar labiem nodomiem bij bruģēts?

Nedomāju gan, ga tā bija "prāta jaukšana" no LBAS puses, iniciatīva bija pareiza, tikai noteikumi bija neadekvāti plus vēl absolūti melīga aģitācija un baidīšana no koal. part. puses pirms referenduma, uz ko daudzi lēicīgie arī uzrāvās.

Piekrītu imantam 07:33 par visiem 100%!

Piekrītu pr visiem 100%!

un tālāk jau loģisks secinājums par to ,ka LBAS iniciatīva bij vienkārša tautas prātu jaukšanas PR kampaņa lai nedotu tai pēkšņi iespēju atlaist 9.Saeimu...

Faktiski runa ir par to, kā tautai itkā dodot papildus iespējas , atņemtu jau esošās?

Parēķini, kāda "tauta" kādu "viedokli" pateikusi? 90% no tiem, kas aizgāja , pateica "jā", un tas ir lielāks skaits, nekā to, kas balsoja par visām koalīcijas vpart. kopā. Un tie, kas negāja, pateica tikai to, ka viņiem vienalga, tādus nevienā valstī vispār nerēķina, vienmēr ir dažādas grupas, sākot no lumpeņiem un beidzot ar tādiem, kas uzskata, ka viņu vietā visu var lemt labie onkuļi no valdības, bet tos nekad vispār neņem vērā, tā ka jābeidz reiz tā demagoģija par vairākujmu. Cit a lieta, ka valdībai šī demagoģija izdevīga, un neko viņi pieņemt netaisās, ja arī pieņems, tad tādā veidā, ka praktiski realizējams tas nebūs.

Kristiāna Lībane-Šķēle. "Pilnīgi norobežoties mēs nevaram. Taču TP stingri aicina un pastāv uz konservatīvismā un veselajā saprātā balstītu pozīciju. Konsekventi. Visu atlikušo diskusijas laiku. Visās pozīcijās," ++++++++++++ Laika stiepšana un simulācija. TP un & taču skaidri ir pateikusi, ka principā atsakās grozīt Satversmi. Puse no visiem balstiesīgajiem, uz ko viņi pastāv, lai saeima tiktu atlaista, ir utopija un nereāls pasākums. Tad jau "par' jānobalso visiem tiem, kas vispār Saeimu ievēlējuši.

Tauta referendumā ir pateikusi nē šiem Satversmes grozījumiem un šis Tautas viedoklis ir jārespektē tieši tāpat, kā 'tad, ja tauta būtu lēmusi citādi.

Staļina laikaa obligaati bija septiņas klases un karadienests , uz veeleešanaam gaaja briivpraatiigi , kameer vecie komoonisti riikosies pa saeimu kaa pa savaam maajaam nekas netiks mainiits vienmeer izdomaas kaa izdariit sev par labu ,ar viņu paliidziibu valsts izlaupiitaajiem dota par daudz liela varam situaaciju mees mainiit naakošajaas veeleešanaas balsojot padomaat , kautgan to kas nedomaa diemžeel mums vairumaa...

Kad jēgas nav, bet dikti gribās… “Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai”: Satversmes 2.pants. Ar šo pantu ir prezumēts, ka jebkura vara valstī ir deleģējums no tautas. Jekurš augstākās varas nesējs valstī šīs pilnvaras vēlas paturēt pēc iespējas ilgākāk, rīkoties brīvāk. Monarhi apelēja pie savas izredzētības un Dieva gribas. Vēlētās amatpersonas veido likuma normas apgrūtinot savu atsaukšanu no amatiem. Pilnīgi neiesaistoties par šī brīža Saeimas atlaišanas nepieciešamību, neuzskatu par pareizu uzsākt kārtējo Satversmes virināšanu. Sabiedrībā ilgi tika kultivēts mīts par ekskluzīvām Valsts Prezidenta tiesībām atlaist Saeimu. Tauta to nevarot. Ir jācīnās par šādām tautas tiesībām...Atkal tiek uzsākta Satversmes virināšanas kampaņa. It kā cīņā par papildus tiesībam tautai. Nekad neviena konstitūcija pasaulē nav rakstīta ar domu ka tautai viss aizliegts, izņemot atļauto. Jebkurš dokuments (šaj gadījumā arī Satversme), kurš nosaka kādas amatpersonas tiesības rīkoties tautas vārdā, prezumē ka tautai šādas tiesības jau ir un tauta ir tā, kura šīs tiesības amatpersonai deleģē, paplašinā vai ierobebežo. Ar likumu nosakot šo tiesību ierobežojumus, lai tautas dotās pilnvaras nepārvērstu par tās priekšstāvju patvaļu. Tauta sevi kādās tiesībās ierobežo pati. Visi šādi tautas tiesību ierobežojumi Satversmē jau ir uzskaitīti 14. un 73. pantā. “Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi” , ar šo frāzi sākas Latvijas Satversme. Reambula ir īsa un konkrēta, bet ļoti nozīmūga . Jo pasvītro tieši galveno – tautai šai valstī ir tā vara dot kādus pilnvarojumus izveidotajām institūcijām. Un ierobežojumus tā sev var uzlikt tikai pati. Šo normu apstiprina arī Satversmes 2.pants. Kur šajā dokumentā ir norma ar noliegumu tautai izteikt velmi, ierosināt atsaukt pašas ievēlēto Saeimu (slikti, bet esam nonākuši pie šādas asas diskusijas sabiedrībā)? Kā paliek ar Valsts Prezidenta atsaukšanas ierosināšanu (nedod Dievs pēc šādas nepieciešamības praksē)? Kāpēc tiek kultivēts priekšstats ka tautai ir noliegta iespēja ierosināt kādas savas pārstāvniecības atsaukšanu? Vai tad šīs tiesības jau nav prezumētas Latvijas Satversmē ar tiem ierobežojumiem, kuri noteikti tajā? Ja Satversmi uzskata kā dokumentu, kurš tautas vārdā deleģē daļu no tautas varas un tautas tiesībām valsts pārvaldes institūcijām, tad kā var pieļaut doma ka šīm institūcijām attiecība pret tautu ir vairāk varas, nekā tautai pret šī institūcijām? Tas attiecas gan uz Saeimu, gan uz Valsts Prezidentu, gan uz Ministru Kabinetu un citām institūcijām. Ilgu laiku politiķi (Saeimas deputāti, ministri) sabiedrībā , kura faktiski pati nelasīja Satversmi ( kaut arī viegli izskrējusi tai cauri aiz ziņkārības) kultivēja mītu, ka tikai Valsts Prezidents var atlaist Saeimu. Izlasot Satversmi izrādās ka tas tā nav. Valsts prezidents var tikai ierosināt šādu darbību. Atlaist Saeimu, saskaņā ar Satversmi, var tikai tauta. Nekur nav prezumēts, ka tikai Valsts Prezidents var dot šādu ierosinājumu. Vai tad Saeima nedrīkst pati pieņemt lēmumu par savu pilnvaru pirmstermiņa pārtraukšanu? Šādi precedenti jau ir. Palasam Satversmes sadaļu par Saeimu: “6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. 10. Saeimu ievēlē uz četriem gadiem. 14. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.” Šie trīs panti skaidri pasaka, ka pamatojoties uz tautas uzticību saviem priekšstāvjiem, tauta godīgās vēlēšanās izvēlas tos savus priekšstāvjus, kuriem uz četriem gadiem uztic valsts pārvaldīšanu. Un tieši tas, ka vēlēšanas ir godīgas, vieklīdzīgas un aizklātas ir nosacījums tam, ka atsevišķu Saeimas locekli vēlētājs nevar atsaukt. Vienlaicīgi visa šī sadaļa prezumē godīgas vēlēšanas (godīgums 9. Saeimas ievēlešanas laikā bija visai apšaubāms. Vismaz man nav nācies sastapt kādu kurš ir gatavs tautu pārliecināt par pretējo... ), un nekur nav teikts ka vēletājs nav tiesīgs liegt savu uzticību visai Saeimai. Saeima ir pakļauta valstī noteiktai likumdošanai. Saeima attiecībā pret likumu nav izņēmums. Visi papildus aisardzības mehanismi, visi ierobežojumi ir noteikti Satversme. Šajā gadījumā katram Saeimas loceklim tiek dota papildus aizsardzība savas pozīcijas aizstavībai, gadījumos, kad Saeimas loceklis pārstāv mazākskaitlīgu vēlētāju loku ar atsevišķu viedokli. Lai pie dažādiem apstākļiem un nosacījumiem vēlētāju vairākums nevarētu atsaukt atsevišķu sev netīkama viedokļa paudēju no Saeimas. Praktiski tas ir mehanisms , lai nodrošinātu jebkura vēletāja viedokļa paušanu valsts augstākajā likumdošanas institūcija. Mazākuma aizstāvība pret vairākuma patvaļu. Visi likumdošanas mehanismi ir meklējami Satversmes sadaļā par likumdošanu. Palasam Satversmi sadaļā par Valsts Prezidentu un viņa pienākumiem, tiesībām un ierobežojumiem tām. Vēlreiz atzīmēšu to, ka tiesības un ierobežojumus tām, tāpat kā pienākumus, noteica tauta: “48. Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.” Tātad 48 pantā noteikts kā Valsts Prezidents var realizet savas tiesības likt tautai izšķirties , bet nav noradīts ka viņš ir tiesīgs patvaļīgi izrēķināties ar Saeimu domstarpību gadījumā. Un nav teikts ka tikai viņš to var darīt. Šis pants veido aizsardzības mehanismu Saeimai pret prezidenta varu, patvaļu, iegribu. Bez tautas prezidents nevar Saeimu atlaist. Tas ir ierobežojums Valsts Prezidentam, ne tautai. “50. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts Prezidents uzskatams par atlaistu un Saeima ievēl jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.” Tātad 50 pants norāda uz to, ka tikai tauta pieņem lēmumu, ne Valsts Prezidents. Šis ir ierobežojums Valsts Prezidentam, ne papildus ekskluzīvas tiesības. “51. Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikumu, Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var nolemt atlaist Valsts Prezidentu. Pēc šāda lēmuma Saeima nekavējoši ievēl jaunu Valsts Prezidentu.” Tas, ka Saeima ir saņēmusi no tauta, uz zināmiem nosacījumiem, iespējas ierosinat un atlaist Valsts Prezidentu, laikam arī nenorāda uz to, ka tauta pati vairs nav tiesīga ierosināt izskatīšanai arī šo jautājumu. Un atkal tauta savā pieņemtajā Satversmē ir tā, kura ierobežo arī Saeimas varu. Nepieļaujot iespējas pakļaut Valsts Prezidentu Saeimai. Ja lasām Satversmes sadaļu par likumdošanu, tad : “64. Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kartībā un apmēros. 65. Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts Prezidents, ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.” Šie divi panti precīzi norāda ka tauta, saglabājot sev likumdošanas tiesības, deleģē šādas tiesības tikai Saeimai. Vienlaicīgi tiesības ierosināt jebkuru likumprojektu deleģē Saeimai, Valsts Prezidentam un Ministru Kabinetam. Saglabājot šīs tiesības arī tautai. Tālāk tiek noteikti ierobežojumu galvenajam likumu iniciātoram un likumdevējam - sev, tautai. Faktiski ir noteikti visi ierobežojumi savai gribai, par labu Saeimai. “73. Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.” 73. pants dod uzskaitījumu tiem jautājumiem, kurus nevar nodot tautas lemšanai, kaut arī nav teikts ka tauta nevar ierosināt šādus lēmumus Valsts Prezidentam un Saeimai lemšanai. Praktiskajā dzīvē tā tas arī bieži notiek, un neviens neuzdrīkstas teikt ka tautai nav tiesības ierosināt šādus jautājumus lemšanai. Tas ir ierobežojums iespējai emocionālā līmenī pieņemt saimnieciski un politiski nesaprātīgus lēmumus. Faktiski, kopā ar 14. pantu, vienīgais ierobežojums tautas gribai, kurš norādīts Satversmē. “78. Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.” Tātad 78 pants pasaka ka jebkuru citu jautājumu tauta var gan lemt, gan ierosināt. Un parādīts visai sarežģīts mehanisms, kā tas ir darāms. Un tieši pēc tautas ierosinājuma Saeimai ir vēl tiesības pieņemt lēmumu bez tautas nobalsošanas. Acīm redzot tieši uz to mēs prezumējam to, ka Saeima pati var pieņemt lēmumu arī par savu pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa. Tas ir loģiski, jo tas, kurš ir tiesīgs pienemt lēmumu kādā jautājumā , tas vienmer ir tiesīgs šo jautājumu iniciēt. Interesanti ka neviens neapšauba esošās tautas tiesības ierosināt grozījumus komplicetos likumos – krimināltiesībās, civiltiesības, administratīvajās tiesības ... Galu galā pašu Satversmi grozīt – arī var ierosināt. Tie ir likumi kurus samērā grūti analizēt un grozījumus gatavot. Parasti to dara juristu brigādes. Bet tehniski ļoti vienkāršu likumprojektu, kuru viegli izprast, kur lēmumu saskaņā ar Satversmi var pieņemt tikai tauta, to lūk tauta nedrīkstot šobrīd ierosināt , un par šīm tiesībam jācīnās... Nu nav kaut kas ar loģiku kārtībā. Nav Satversmē noteikts šāds tautas tiesību ierobežojums. Nav šāda Saeimas un citu institūciju papildus aizsardzības tiesiska mehanisma. “77. Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.” Ja Satversmes 73.pantā tauta ierobežo savas tiesības pieņemt lēmumu (saglabājot tiesības ierosināt šos jautājumus izskatīšanai) tad 77.pants ir Saeimas pilnvaru ierobežojošs mehanisms. Šos jautājumus Saeima drīkst ierosināt, bet galīgā lemšana tiek paturēta tautas rokās. Pēdējie divi tautas gribas ierobežojumi ir noteikti 84.pantā un 88.pantā. Tie ir saistīti ar tiesas sistēmas un Valsts Kontroles neatkarības nodrošināšanu. Arī ierobežojot un sarežģījot lēmumu pieņemšanas , ne jautājuma ierosināšanas, iespējas. Citu ierobežojumu tautas gribai attiecībā pret valsts pārvaldes institūcijām nav. Kam bija vajadzīga māžošanās ar referendumu? Tiem, kuri attiecīgā brīdī it kā uzsāk cīņu par tautas tiesībām. Novirzot tautas uzmanību no paša risināmā jautājuma uz sevi, kā uz cīnītāju par tautas tiesībām.. Spēcīgs demogoģisks solis - nepasakot ka tautai nav tiesības uz kaut ko, uzsākt cīņu par šīm tiesībām uz šo kaut ko… Pievienojoties šādai “cīņai” katrs klusējot it kā piekrīt, ka tautai šādu tiesību šobrīd nav. Bez jebkāda juridiski loģiska pamatojuma. Zinot Latvijas pieredzi ar referendumiem, kas notiek, ja referenduma rezultāts nav pozitīvs. Vai tas nedod iespēju demagogiem nākotnē norādīt uz tautas atteikšanos no savām tiesībām pašai atlaist Saeimu? Varbūt ka šāds mērķis arī bija šādām atrakcijām? Uz īsu brīdi sacelt ažiotāžu ap Satversmi un iegūt laiku 9.Saeimas glābšanai? Netieši nosakot papildus aizsardzības mehanismu Saeimas locekļiem, kad tie ļaunprātīgi izmanto tautas doto uzticību. Satversmes grozījumu referenduma gadījumā loģiska ir prasība pēc lielākas pārstāvniecības (79. pants) - vismaz puse no balstiesīgiem valstī nobalsojam “par”... Jo tā ir Satversme, valsts pamatlikums. Šodien daudzi tautā vēlas 9. Saeimas atsaukšanu. Vai šīs iniciatīvas rezultātā nesaņems pretējo – nekad neatsaucamas Saeimas? Un... vai savas popularitātes celšanai pirms vēlēšānām ir jācūkojas ar Latvijas Satversmi? Bet ja jau šāda ir politiskā griba un gribēšana akcentēt tautas tiesības regulēt valsts pārvaldes augstākā līmeņa darbu, tad vienkārši labojumi Satversmes 14. pantam pievienojot dažus teikumus. Kāpēc 14.pantā? Tas atrodas sadaļā par Saeimu. Satversme ir veidota nodaļās, kuras nevajadzētu jaukt putrā. Tā kā 2. nodaļa ir veltīta Saeimai, tad arī Saeimas atlaišanas regulējums būtu jāliek šeit, ne likumdošanas nodaļā. Ērtākā vieta – 14. pants.„Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.” Var veikt šādu Latvijas Satversmes 14.panta papildinājumu ar otro teikumu: 14.Vēlētāji Saeimu atsaukt var iesniedzot likumprojektu par Saeimas pilnvaru pārtraukšanu pirms termiņa. Der pievērst uzmanību tam, ka pati likumprojekta virzīšanas procedūra ir precīzi jau aprakstīta Satversmes 5. nodaļā – Likumdošana – šai gadījumā 78. un 79 pantos. Tur nekas nav jāmaina. Un neviens jau nekā jauna nepiedāvā. Piesārņot citas nodaļas ar piektās nodaļas normām, atkārtojoties, - nav jēgas. Bet ejam tālāk.... Šodien vēlētājs ir dusmīgs uz Saeimu, uz MK. Var parādīties situācijas (nedod Dievs), kad šādu tautas „mīlestību” izpelnās arī valsts prezidents, valsts kontrolieris, Satversmes tiesas priekšsēdis vai tiesnesis, Augstākās tiesas priekšsēdis vai tiesnesis, Ģenerālprokurors, KNAB vai SAB vadītājs.... Nav jau runas par vienkāršu nepopularitāti. Un šīs amatpersonas tautas varas deleģējumu saņēma no nemīlamās Saeimas. Ja konsekventi iet tālāk, var jau pievienot vēl vienu teikumu: Vēlētāji var atsaukt jebkuru Saeimas vēlētu valsts pārvaldes amatpersonu iesniedzot likumprojektu par tās atsaukšanu. Kāpēc ne, ja jau Latvijā, valsts pārvaldes augstākajā ešelonā, uzplaiksnījusi tik liela tautas mīlestība, ka nezin kur to likt? Tautas permanentās tiesības uz revolūciju , kaut arī tas nav juridiski noformulēts nevienas valsts konstitūcijā, mēs taču atzīstam? Atzīstam tiesības gāzt gadsimtiem valdījušos monarhus, dinastijas. Graut impērijas, ja tajās kļuvis neomulīgi dzīvot. Ar ko, šai gadījumā, atšķiras Saeimas vēlētas amatpersonas no vēlētās Saeimas, ja tās strādā slikti vai labi apzog valsti, nodokļu maksātājus? Un beidzot - kā palika ar karsti mīļo domu par tautas vēlēto Valsts Prezidentu? Ja jau tāda ir tautas politiskā griba, tad diskusiju par Satversmes grozīšanu un iespējām atlaist Saeimu ir vērts papildināt ar otru populistisko diskusiju par tautas vēlēto prezidentu. 35. Valsts Prezidentu ievēl tautas nobalsošanā . Valsts Prezidenta vēlēšanas ir veicamas ne vēlāk kā 30 un ne ātrāk kā 45 dienas pirms pilnvaru izbeigšanās šai amatā esošai personai.” 36.”Valsts Prezidentu ievēl vispārīgās, vienlīdzīgas, tiešās, aizklātās vēlēšanās uz četriem gadiem.” 39. “Viena un tā pati persona nevar būt par tautas vēlētu Valsts Prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas. Iepriekš Saeimas vēlēta persona var tikt izvirzīta šim amatam.” Paliek nerisināts jautājums par prezidenta atsaukšanu, bet ja nemaina tā funkcijas, tad nav vajadzības, jo strādā vecais mehānisms- Saeimas tiesības ar divām trešdaļām... Nez kāpēc nāk prātā veca Odesas žīda teiktais par darāmo, ja zināmā iestādē krīt peļņa : „ Nu nepārvietojiet gultas, mainiet meitenes...” Ko viņš teiktu par tautas labklājības uzlabošanu grozot dokumentu saturu, bet nemainot „meitenes”?

Arī šodienas Satversmei nav ne vainas, trūkst jau politiķu godaprāta. Kur Satversmē, kuru pieņēma tauta savu pārstāvju personās, teikts ka tauta nevar ierosināt Saeimas atlaišanu?Visi ierobežojumi tautas gribai Satversmē ir uzskaitīti. Un pilnīgi cits jautājums priekškā groza Satversmi un ko tas dos. .Saeimas laikā arī vairāk par gadu sacēla ažiotāžu par nepieciešamību nostiprināt latviesu valodas statusu Satversmē. Un ko tas deva izņemot šo aktīvās darbības simulāciju? Vai valoda ir ieguvusi spēcīgākas pozīcijas Latvijas sabiedrība? Taču nē. Jo antinacionāla sociālekononiskā valsts politika ir vērsta uz latviešu izspiešanu no Latvijas. Un šeit iebraukošajiem "viesstrādniekiem" un jaunajiem zemes īpašniekiem tā latviešu valoda ir pie kājas, no mugurpuses.Tieši tāpat ar šiem grozījumiem. No tehnoloģiskā viedokļa, ja Zatlers uzskata ka darbs padarīts, vai tad viņam zudusi iespēja laist uz referendumu šo jautājumu? Takai tad patiešām - lai juristi strādā ar smadzenēm un gatavo, ne veic PR kampaņas tautas stulbošanas pēc.