Andrejs Judins satraucas, ka aizklātie balsojumi traucē strādāt. Protams, slēgtie balsojumi traucē panākt prognozējamu, partijas valdē vai koalīcijas padomes sēdē iepriekš izlemtu Saeimas balsojumu. Tā gan nav Satversmē noteiktā kārtība. Augstākais labums demokrātijā nav prognozējami balsojumi. Satversme nenosaka, ka vara Latvijā pieder koalīcijas padomei, kas nav pieminēta nevienā Latvijas likumā, nedz feodālo partiju vadībām, kuras iepriekš izlemj deputātu balsojumus. Pie mums partijas grib būt feodāļi, aizmirstot, ka Latvijas karalis ir tauta.
Satversme nosaka, ka vara pieder Latvijas tautai un tās ievēlētiem priekšstāvjiem. Katrs deputāts nes vienu simto daļiņu suverēnās varas, kas pieder «Latvijas karalim», Latvijas suverēnam - Latvijas tautai. Tauta, ievēlot kādu cilvēku Saeimā, tieši viņam ir devusi personalizētu uzticības mandātu, tikai no tā arī izriet deputāta imunitātes jēga, kas nozīmē, ka deputātam ir jābalso pēc savas sirdsapziņas un ar atbildību tautas priekšā.
Demagoģija, kas ir sacelta ap aizklātajiem balsojumiem, ekspluatē vienkāršu priekšstatu, ka aizklāts ir kaut kas slepens un tāpēc slikts. Tas traucējot strādāt, traucējot demokrātijai. Aizklātais balsojums tik tiešām traucē. Tas traucē izdarīt spiedienu uz deputātu - vai tas ir partijas vadības spiediens, sponsora spiediens vai sabiedriskās domas spiediens. Deputātam nav jābūt lellei, kas balso saskaņā ar to, ko saka partijas boss, vai iespaidojoties tikai no tā, ko raksta avīzes. Protams, deputātam ir jāņem vērā partijas viedoklis, no kuras saraksta viņš ir ievēlēts, un viņam ir jārēķinās ar sabiedrisko domu. Bet lēmums deputātam ir jāpieņem pašam, jo tieši viņš pats ir suverēnās varas nesējs.
Ne velti Satversmes tēvi ir paredzējuši aizklāto balsojumu Latvijas konstitūcijā. Aizklātajam balsojumam ir dziļa jēga - pasargāt deputāta izvēli no ārēja spiediena.
Partokrātu stāsti par neprognozējamiem bezpartijiskajiem ministriem un neprognozējamiem balsojumiem ir aizkustinoši tieši. Tie klaji atklāj vēlmi manipulēt ar ministru un deputātu pilnvarām, kuras pieder ministriem un deputātiem, kamēr viņiem šāda uzticība ir deleģēta, un nevienam citam.
Kamēr Ronis vai jebkurš cits ir ministrs - tieši viņam pieder ministra pilnvaras, tās nedrīkst piederēt ne Kariņa partijas vadībai, ne Zatlera apsardzei. Jebkuram ministram ir jābūt prognozējamam tikai profesionālā ziņā. Prognozējamība no partijas viedokļa ir partijas problēma.