Sociālantropologs: latviešu humors pārsvarā ir didaktisks un zobgalīgs

Līdz ar to var secināt, ka latviešiem kopumā smieklu ir par maz, kas atsaucas arī ikdienas gaitās, sarunā pauda sociālantropologs Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks Klāvs Sedlenieks.

Pasaulē dažādām sabiedrībām ir dažādi viedokļi, kā faktus un situācijas atsvaidzināt ar joku un likt citiem iesmieties. Piemēram, salīdzinot britu un francūžu valstsvīru runas, redzams, ka briti runu pat par ļoti nopietnu tēmu bieži var sākt ar joku, bet francūži - nekad.

Savukārt latviešu joks vairāk ir tendēts uz "pasmiešanos, nevis smiešanos", zobgalību, satīru un sarkasmu. Līdz ar to šāda joka adresāts drīzāk ņems ļaunā, ka par viņu pajokots.

"Latviešu humors bieži vien ir brīdinoši pamācošs. Ar domu - lai citreiz tā vairs nenotiktu," sacīja Sedlenieks.

Viņš arī papildināja, ka latviešiem ir par maz tīra humora, kas balstīts uz paradoksiem. Pēc Sedlenieka domām, vieni no retajiem humoristiem, kuri to savā darbā praktizē, ir ilggadējā radio raidījuma "Bē bē brokastis" vadītāji Kaspars Upaciers un Andris Freidenfelds.

Savukārt uz jautājumu, kā latviešu humora izjūtu ietekmējusi krīze, sociālantropologs norādīja, ka dažādās grūtībās joki ir viena no būtiskām lietām, ar kurām problēmas pārvarēt vai vismaz mazināt. To apzinoties arī latvieši, lai arī kopumā joko pārāk maz.

"Ņemot vērā, ka smiekli pagarina mūžu un mums, latviešiem, ar mūža ilgumu ir tā, kā ir, varam secināt, ka latvieši kopumā smejas par maz," viņš uzsvēra.

Sedlenieks arī minēja piemēru par serbiem, kuri pat kara laikā pratuši pasmieties - 1999.gadā, piedzīvojot uzlidojumu Belgradai, kāda serbu grupa pie krūtīm piestiprinājuši mērķus, uzgājuši uz tilta un klieguši, lai šaujot tieši uz viņiem.

1.aprīli daudzviet pasaulē atzīmē kā joku un smieklu dienu.