Arnis Kaktiņš, sociologs:
Var diezgan lielā mērā piekrist tam, ka ļoti daudziem ir sajūta: visi viņi ir vienādi, un visi politiķi pār vienu kārti tiek mesti. Zināmā mērā par to liecina arī popularitātes mērījumi, kur, lai gan pozīcija ir ļoti vāja un absolūti nevar runāt par tās popularitāti, vienlaikus redzam, ka arī opozīcijai īpaši nav, ar ko padižoties.
Ja runājam par priekšnosacījumiem, lai jaunā konstrukcija, jaunā valdība iegūtu augstākus uzticēšanās reitingus, man šķiet, tā vienkārši un vispārēji definējot, var teikt tā: jo tā būs atšķirīgāka no līdzšinējās, jo lielāka iespēja tai būs būt populārai un iegūt augstāku uzticēšanās reitingu. Tas nenozīmē, ka tas notiks automātiski, lai kāda tā arī nebūtu, ka tikai atšķirīga, bet pamatprincips ir tāds. No šāda skatu punkta tālāk var apskatīt atsevišķas detaļas. Opozīcijas līdzdalība, iespējams, var lielākā mērā tuvināt šim mērķim nevis, ja atkal tās pašas partijas veido jaunu konstrukciju. Ja ir bezpartijisks premjers, acīmredzot tas ir labāk, nekā, ja tas ir partijisks premjers.
Jebkurā gadījumā ļoti liela nozīme ir kandidātu personībai. Abstrahēties no personībām un dalīt, ka viens bloks ir automātiski labāks par vienu, neatkarīgi no tā, kāds cilvēks tiek izvēlēts, nav sevišķi prātīgi.
Vai I.Godmanim jābūt arī jaunajā valdībā? Grūti viennozīmīgi pateikt. Varam pieņemt, ka pat tad, ja mums būs bezpartijisks premjers, maz ticams, ka bezpartijiska varētu būt visa valdība un partijas varētu pilnīgi visus ministru posteņus atdot profesionāļiem un atteikties no varas. Un, ja mēs kopumā skatāmies uz politiķu plejādi, kas uz kaut ko var pretendēt, kas šobrīd ir partiju vadošās amatpersonas, tad manā skatījumā I.Godmanis nebūt nav tā sliktākā kandidatūra. Darbībai valdībā viņš varētu būt arī viens no labākajiem.
Andris Runcis, politologs:
Pirmkārt, valdības maiņa, manuprāt, nekādā gadījumā nav saistīta ar lielākas uzticības iegūšanu iedzīvotāju vidū. Tās ir divas nesaistītas lietas. Ja pēc kāda laika būs socioloģiskie pētījumi, es nedomāju, ka reitingi būs būtiski mainījušies. Otrkārt, valdības maiņa notika tāpēc, ka partijas - īpaši tās ir divas partijas, proti, Tautas partija (TP) un Zaļo un zemnieku savienība - ir izplānojušas valdības maiņu kā daļu no pirmsvēlēšanu kampaņas.
Kāpēc politiķi piesauc uzticēšanos? Tā ir retorika, kaut kas ir jāpiesauc. Apelēt pie sabiedrības jūtām. Tas nemainīs uzticību, varbūt par vienu vai diviem punktiem, bet tas būtiski neko nemainīs. Jāskatās vēlēšanu kontekstā, un vēlēšanu kontekstā viņi ir ieinteresēti sev iegūt vairāk balsu. Balsis var savākt tikai, ja esat valdībā, jums ir lielāks administratīvais resurss. Šīs partijas bija valdībā arī līdz šim, bet tām ir jāparāda, ka tās ir ieinteresētas kaut ko mainīt.
Visticamāk, premjers būs TP pārstāvis. Valsts prezidents, protams, var parādīt savu stāju, bet viņam jānosauc tas, kas var izveidot valdību. [JL pārstāvis Valdis] Dombrovskis, manuprāt, varētu būt viens no labākajiem premjeriem, bet jautājums, vai TP tik milzīgu resursu ieguldīja [valdības gāšanā], lai atdotu Ministru prezidenta posteni? Patlaban populārus lēmumus nevar pieņemt, bet, pieņemot nepopulārus lēmumus, ja kaut kas dzīvē mainīsies uz augšu, iegūs tas, kas ir vadošais. Jautājums - vai tik daudz pūles pieliktas, lai atdotu to opozīcijai?
Vai arī I.Godmanim jābūt jaunajā valdībā? Kāpēc lai nebūtu? Neviens nav pateicis, ko viņš ir izdarījis sliktu, kur ir tā viņa vaina. Valdības reorganizācija? Arī tā ir jāskata tikai vēlēšanu kontekstā, viennozīmīgi - parādīt, ka mēs darīsim to un to un ka no tā tauta kaut ko iegūs. Tauta no valdības reorganizācijas neiegūs neko. Partijas pelna sev punktus, neko citu. [Valsts prezidents Valdis] Zatlers nav pateicis, ar ko [TP pārstāvja Edgara] Zalāna plāns ir labāks par I.Godmaņa plānu, šķiet, ka viņš vispār neko nav sapratis. Prasība pēc jaunām sejām valdībā - tas jau nav skaistumkonkurss, tur jābūt profesionāļiem.