Aptuveni tā izskatās gan atsevišķu politiķu, gan pilsētas amatpersonu, gan — kas īpaši svarīgi — arī dažu mediju attieksme pret Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Rīgas domes frakcijas priekšlikumu apvienot divus pilsētas izpildvaras departamentus: vides un komunālo.
Lai pierādītu slikto ideju, lietā tiek likti visdažādākie paņēmieni, piemēram, sazvērestības teorijas, kurās savu lomu spēlē gan Mākoņtēvs Mākoņos, gan vienmēr šaubīgā Rīgas brīvosta, kurai traucē "labie puiši" vides departamentā, gan vārdā neminēti, bet tāpēc jo baisāki politiski mafiozi spēki, kuriem savukārt vajag varas pārdali un krēslu pārbīdīšanu no labā stūra uz kreiso. Vai otrādi. Tiek meklēti un nenoliedzami atrasti zemūdens akmeņi, pat veseli zemūdens akmeņu krāvumi, kuriem pāri netikt nevienam taisnprātīgo un godīgo kuģim. Tiek apcilāti un aprakstīti visādi varianti, izņemot vienu — ka pati ideja var būt radusies tāpēc, ka patiešām kādam ienācis prātā apsvērt par un pret, izvērtēt iespēju patiešām ietaupīt Rīgas budžeta naudu vai, piemēram, analizēt atsevišķu domes struktūru lietderību vispār. Šāda iespēja nepastāv, jo mūsu sabiedrība jau kādu brīdi ir inficējusies ar mūžīgā aizdomīguma sērgu. Tāpēc vien jau nekas nevar notikt tāpēc, ka tā ir labāk, bet visam jānotiek tāpēc, ka "aiz tā kāds stāv".
Šajā gadījumā — idejā apvienot divus departamentus — ir vesela virkne racionālu argumentu, kurus gan (nezin kāpēc?) negrib sadzirdēt, jo ļaunais sazvērestības bubulis vai vismaz bubuļa ēna rēgojas teju vai katram politiķim un žurnālistam. Protams, šādu ēnu vai pašu bubuli nekautrējas izmantot tie, kuri tieši ieinteresēti domes pārvaldes struktūru nemainīgumā un sava bieži vien ne visai labi izmantotā amata nemainīgumā. Tikpat saprotams, ka atsevišķi domes deputāti (to vidū, piemēram, Pilsoniskās savienības deputāte, cienījamā Maija Stefanes kundze vai PCTVL deputāts Deniss Gorbas kungs) kaismīgi iebilst pret "vides institūcijas likvidēšanu". Jo abi minētie deputāti ir ne tikai tautas kalpi Rīgas domē, bet arī algoti darbinieki Zaļās partijas pārstāvja Askolda Kļaviņa vadītajā vides departamentā. Savukārt TP deputāts Agnis Kalnkaziņš (viens no kaismīgākajiem apvienošanas priekšlikuma kritiķiem) vada vides departamentam tieši pakļautos Rīgas dārzus un parkus. Skaidrs, ka vides departamenta tieši vai netieši maksātie algu simti un tūkstoši ir pietiekams "arguments", lai tālākajos plauktos noliktu labu ideju. Esmu pārliecināts, ka arī vides ministra Raimonda Vējoņa publiskie komentāri vairāk saistīti nevis ar problēmas būtību, bet gan ar viņa partijas biedra Askolda Kļaviņa palikšanu departamenta vadītāja amatā — jo vairāk tāpēc, ka nevienam no minētajiem jau argumentu pret nebija. Ja neskaita klaju demagoģiju — sak, tiks likvidēta vides aizsardzība pilsētā un ļaunie varēs visu aizbūvēt, sabūvēt un izpostīt tā, ka koks uz koka nepaliks.
Diemžēl bez apvainojumiem sazvērestībā pret pilsētu un valsti, bez aizdomām par "dažādu (kā ierasts, vārdā nenosauktu) interešu lobēšanā" vai vides aizsardzības bastionu sagraušanā nekādi loģiski argumenti pret departamentu apvienošanu nav dzirdēti. Tostarp ir pilnīgi skaidrs, ka apvienotais vides un komunālo jautājumu departaments nebūt nelikvidēs vides kontrolierus, bet, tieši otrādi, padarīs daudz vienkāršāku un pārskatāmāku kontroles mehānismu, uzlabos kontroli pār iepirkumiem šajā sektorā un dos iespēju iedzīvotājiem vienkāršāk komunicēt vides un komunālajos jautājumos ar domes izpildvaras struktūrām (vienots administratīvais un juridiskais aparāts, vienoti iepirkumi, vienots funkciju sadalījums). Vēl vairāk — struktūras optimizācija ļautu daudz operatīvāk un efektīvāk risināt vides aizsardzības jautājumus, nebūt nepadarot vienkāršāku tieši ietekmes uz vidi novērtējumu iegūšanu vai, piemēram, atzinumu saņemšanu vides aizsardzības jautājumos. Bet paši galvenie ieguvumi, protams, ir funkciju optimizācija (nav noslēpums, ka abu departamentu funkcijas un uzdevumi vairākās jomās saskaras un pat pārklājas), kā arī vairāk nekā pusmiljona latu ietaupījums gadā pilsētas budžetā.
Kas attiecas uz abu departamentu apvienošanu un to nozīmi domes struktūru pilnveidošanā vispār, esmu pārliecināts, ka domes struktūrām kopumā jākļūst daudz vienkāršākām, nedublējot funkcijas, nepārklājot atbildības jomas un veidojot saprotamu pārvaldes struktūru. Abu šeit aprakstīto departamentu apvienošana būtu pirmais solis uz domes struktūru fundamentālu pārskatīšanu. Katrā ziņā LSDSP frakcija ir gatava ierosināt domei veikt visu struktūru komplekso auditu, lai saprastu, kā racionalizēt, padarīt efektīvāku un — galvenais — arī lētāku domes un pilsētas pārvaldi. Diemžēl pagaidām šī ideja ir visai, teiksim godīgi, nereāla, jo jebkura pārmaiņa pirmām kārtām izsauc negatīvu reakciju, vainojot jebkādu reformu veicējus visos nāves grēkos. Bet pašu kritiķu vienīgais arguments ir — labāk neko nemainīt, jo būs taču vēl sliktāk. Negribas jau šeit, protams, vainot Rīgas dārzu un parku direktoru, piemēram, situācijas neizpratnē vai, kas vēl trakāk, tieksmē par varītēm saglabāt savu krēslu, ko varētu nodrošināt nekā nemainīšana vides departamenta vadībā.
Visas peripetijas ap LSDSP frakcijas ideju liecina par vienu — pagaidām mums vēl augt un augt līdz līmenim, kad izvirzīta ideja tiks vērtēta pēc tās nozīmīguma pilsētai, nevis pēc tā, ka šo ideju izvirzījis konkurents vai, nedod Dievs, oponents. Cerams, ka uzvarēs veselais saprāts un koalīcija domē atbalstīs LSDSP priekšlikumu, neskatoties uz demagoģiju un sazvērestības teoriju piekritēju skaļajām balsīm.