Tiesnese: Grinbergu lieta nebija ieguldīto resursu vērta

Hi-hi, bet iepriekšējie bija pieņemti bez nekādiem kodiem un adresēm un tik un tā mūsu nabadzīgā un humānā tiesa nenotiesāja.

Ja Lembergs buutu parasts nabags, tad vinu shai lietaa notiesaatu, kautvai sheit vispaar tiesai nebija jaanotiek :) Tieshaam Mulku Zeme!

Shii tante ir aizseedeejusies, jaapaliidz vinai aiziet pensijaa!

Guntis Akmeņkalns : Prokuratūra ieslīgusi tiesiskā un morālā pagrimumā NRA Bijušais prokurors un tieslietu ministra padomnieks Guntis Akmeņkalns bija viens no pirmajiem, kurš prognozēja kaunpilnu prokuratūras izgāšanos tiesā Grinbergu lietā. Intervijā Neatkarīgajai viņš analizē iemeslus, kāpēc tiek fabricētas Grinbergu un tām līdzīgas krimināllietas. – Kāds ir jūsu viedoklis par nepieciešamību likumdošanā pastiprināt prokuroru atbildību? – Piekrītu, ka jāveic izmaiņas arī Prokuratūras likumā, nosakot, ka prokurors saucams pie kriminālatbildības, ja viņa darbība izraisījusi smagas sekas. Tomēr jocīgi, ka no prokuroriem jau tagad netiek prasīta atbildība. No likumiem taču nav zudusi uz amatpersonām, tostarp prokuroriem, attiecināmā disciplināratbildība un arī kriminālatbildība. Tomēr, ņemot vērā notiekošo, būtu vērts Prokuratūras likumā papildus iestrādāt normu, ka prokurors ir saucams pie kriminālatbildības, ja viņa darbība izraisījusi būtisku kaitējumu sabiedrības vai personu interesēm. Atsevišķu prokuroru izpratne, zināšanu līmenis, profesionalitāte ir atbaidoši zema. – Ar ko tas skaidrojams? – Ar to, ka atsevišķi, tostarp augsti stāvoši, prokurori uzskata, ka viņi nenes kriminālatbildību, jo Krimināllikuma 28. pantā iekļauts kriminālatbildību izslēdzošs apstāklis – attaisnojams profesionālais risks. Visticamāk, šie prokurori uzskata, ka viņi vienmēr darbojas attaisnojama profesionālā riska ietvaros, un nav izlasījuši Krimināllikuma 33. pantu, kurā noteikts, ka kriminālatbildība neiestājas par kaitējumu, kas nodarīts ar profesionālu darbību, kurai ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, tikai gadījumā, ja šīs darbības izdarītas, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi, kuru nebija iespējams sasniegt citādā veidā. Dažreiz rodas iespaids, ka prokurori nav izlasījuši arī Krimināllikuma 34. pantu, kurā noteikts, ka noziedzīgas pavēles vai rīkojuma izpildīšana personai, kas to izpildījusi, ir attaisnojama tikai tādos gadījumos, ja šī persona nav apzinājusies pavēles vai rīkojuma noziedzīgo raksturu un tas nav bijis acīm redzams. – Bet ģenerālprokurors Neatkarīgajai vairākkārt ir apgalvojis, ka prokurori lēmumus vienmēr pieņem patstāvīgi. Tas nozīmē, ka viņiem nekādi augstākstāvoši rīkojumi nav jāpilda. Vai tad ģenerālprokurors melo? – Iespējams, ka tomēr melo, kaut vai, ja aplūkojam Grinbergu lietu. Kad KNAB nosūtīja materiālus Ģenerālprokuratūrai Lemberga kriminālvajāšanas uzsākšanai, pieredzējuši juristi, ieskaitot mani, plašsaziņas līdzekļos sniedza publiskus skaidrojumus, ka Grinbergiādē nav krimināla nodarījuma. Kad prokuratūra uzrādīja Lembergam apsūdzību, arī tad juristi šo lietu publiski apsprieda un norādīja, ka Lemberga darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Ģenerālprokurors intervijā Neatkarīgajai skaidroja, ka cilvēki, kuri kritizē prokuratūru, nav iepazinušies ar lietas materiāliem. Vēlāk atklājās, ka arī prokuratūrā par šo lietu pastāvējuši dažādi viedokļi. Izrādās, Ģenerālprokuratūras virsprokurors, Jāņa Maizīša kreisā roka Juris Pēda bija nosūtījis valdībai vēstuli, kurā pamatoti norādīja, ka tās rīkojums par Grinberga iecelšanu amatā neatbilst likumam, un lūdza Ekonomikas ministriju šo rīkojumu sakārtot, iekļaujot tajā datus, kas ļautu identificēt amatā ieceļamo personu – Grinbergu. Neraugoties uz šādu virsprokurora viedokli, zemākstāvošs prokurors Jānis Ilsters ierosināja kriminālprocesu, bet prokurors Māris Leja sāka savu lielo cīņu tiesās. Virsprokurora Pēdas nostāja, par kuru zināja arī ģenerālprokurors, izčabēja kā nebijusi. Šie apstākļi norāda, ka tieši prokuratūras sienās ir notikusi kaut kāda spēle, un tas trakākais, ka, iespējams, tieši ar ģenerālprokurora ziņu. Protams, es nevaru un negribu apgalvot, ka te noticis kāds amatnoziegums, bet skaidrs ir viens – lai noskaidrotu, kāpēc prokuratūrā mainījās viedokļi un kāpēc tika izvirzīta šī absurdā, bezjēdzīgā, acīm redzami nepamatotā apsūdzība, nepieciešama nopietna pārbaude, kuras ietvaros būtu ļoti nopietni jāstrādā ar visiem Grinbergu lietā iesaistītajiem prokuroriem. – Kuram būtu jārosina šī izmeklēšana – pašam ģenerālprokuroram? – Jā, ģenerālprokuroram, jo Latvijā nav citas amatpersonas, kas būtu tiesīga šādu pārbaudi ierosināt. Ja ģenerālprokurors būtu godprātīgs, tad, redzot šo iznākumu Grinbergu lietā, šāda pārbaude jau sen būtu ierosināta, kaut vai dienesta izmeklēšana. Prokuratūras likuma 40. pantā teikts, ka prokuroru var atlaist no amata par tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību. Attaisnojošs spriedums par abiem smagajiem apsūdzības pantiem Grinbergu lietā un tiesas viennozīmīgs slēdziens, ka te nav kriminālnozieguma sastāva, nepārprotami liecina, ka prokurori, pildot savus pienākumus, ir pieļāvuši nolaidību, neattaisnojamu profesionālo risku. – Apzinātu vai neapzinātu? – Tas tad arī būtu dienesta izmeklēšanas priekšmets. Veicot dienesta izmeklēšanu, vērtējot katra prokurora konkrēto rīcību šajā lietā, būtu jāvadās no sekām, kādas iestājušās, un, protams, jāizlemj, vai te nav pamats sākt kriminālprocesu par patvarību vai par personas saukšanu pie kriminālatbildības, zinot, ka tā nav vainīga, vai par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, vai valsts amatpersonas bezdarbību. Apsūdzēt cilvēku uz labu laimi, sava prieka vai citāda untuma dēļ prokuroriem neatļauj ne Satversme, ne Krimināllikums, ne Prokuratūras likums, ne Kriminālprocesa likums, ne ētikas kodeksi, ne tiesu prakse, ne starptautiskās tiesības. – Ar ko, jūsuprāt, tika motivēta prokurora pārliecība, lai viņš celtu apsūdzību Grinbergu lietā, – ar ekonomiskām vai politiskām svirām? – Nezinu. Motīvi, kāpēc prokurors šādi rīkojies, var būt arī personiski. Piemēram, tas var būt karjeras motīvs. Grinbergu lieta bija pietiekami skaļa, ar tās palīdzību jebkurš prokurors var tikt pamanīts. Daudzus prokurorus pazīstu, jo esmu ar viņiem kopā strādājis. Piemēram, Jānis Ilsters un Māris Leja – abi jauni puiši, zinoši juristi. Varbūt viņus vadīja vēlme gūt panākumus un atpazīstamību? Nezinu. Tomēr Grinbergu lietā viss nav tik vienkārši. Zemāk stāvošs prokurors nevar tā vienkārši pabīdīt malā virsprokuroru, sakot, ka tas viss ir nieks, un uz savu galvu sākt lietu. Virsprokurora Pēdas vēstule ministrijai apstiprina, ka sākotnēji Grinbergu lietā privātas vai cita veida ambīcijas nav bijušas. Par to, kāpēc viss tā attīstījās, dzirdētas dažādas baumas. – Kādas? – Politiķu netīrās spēles, centieni pārdalīt biznesus, augstāko valsts amatpersonu personiska nepatika, ārvalstu specdienestu darbība, dezinformācija, apmelojumi, neizglītotība. Uzdodiet šo jautājumu Maizītim, Kažociņam, Vairai Vīķei-Freibergai, Kariņam! Man ticamāka šķiet juristu vidū cirkulējošā bauma, ka tieši ģenerālprokurora vājuma dēļ prokurors Ilsters ierosināja šo kriminālprocesu, kuru pēc tam tālāk virzīja prokurors Leja. Konkrētajā gadījumā ģenerālprokurora neprofesionalitāte, iespējams, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks tika tiesāts pilnīgi ne par ko. Varbūt tā bija apzināta rīcība pret politiķi ar mērķi nevis notiesāt, bet gan nomelnot visas valsts un sabiedrības priekšā. Pat pēc Augstākās tiesas sprieduma pasludināšanas prokurors Leja atļāvās televīzijā apgalvot, ka Lembergs tomēr ir vainīgs, tādējādi uzturot Ģenerālprokuratūras viedokli un ieminot dubļos tiesas un tiesnešus. Pēc tik nepārprotami un pamatoti zaudētas lietas vēl atļauties tiešā veidā mest ēnu uz tiesu, mēģinot netieši paust viedokli, ka Lembergs tomēr ir izdarījis noziegumus, un liekot mums domāt, ka Lembergs varbūt nopircis visas trīs tiesu instances, kopumā septiņus pieredzējušus tiesnešus, vai domāt vēl nezin ko – nu, piedodiet, kur vēl tālāk varam aiziet! Šodienas situācija rāda, ka Ģenerālprokuratūrā valda pilnīgs morāls pagrimums. Prokuratūra ir izgāzusies, bet tā mēģina radīt viedokli, ka vainīga ir tiesa. Prokuratūra ir pieļāvusi smagas kļūdas, nodarījusi personai būtisku kaitējumu, bet atvainošanās neseko. Rodas sajūta, ka Ģenerālprokuratūrā, vismaz vadības līmenī, morāle un ētika vairs neeksistē, un, ja tas ir tā, tad te vairs nevar līdzēt ne Satversme, ne likumi, ne ētikas kodeksi, ne publikācijas presē. – Pašlaik Lembergs tiek tiesāts par citām ne mazāk dīvainām apsūdzībām kā Grinbergu lietā. Viņš no vairākiem Latvijas naudasmaisiem deviņdesmito gadu sākumā esot izspiedis kukuļus. Jums par šīm apsūdzībām ir savs viedoklis? – Nezinu lietas materiālus. Cik nojaušams no publikācijām presē, šis kriminālprocess, iespējams, tiek izmantots personīgu rēķinu kārtošanai starp uzņēmējiem. Sajūta tāda, ka notiek netīra spēle un ka šī spēle jau ir izgājusi ārpus likuma rāmjiem. – Pirmā civiltiesas instance jau atzinusi, ka Finanšu ministrijai būtu jāatmaksā Lembergam prokuratūras nodarītais kaitējums. Vai nebūtu loģiski, ja Finanšu ministrija regresa kārtībā vērstos pret vainīgajām amatpersonām un no tām piedzītu šo kompensāciju? – Konkrētajā gadījumā prokuroriem būtu jāatlīdzina valstij nodarītie zaudējumi, proti, jāatmaksā tā summa, kuru A. Lembergs piedzīs no prokuratūras. Šajā lietā ir iesaistīti vairāki prokurori, viņiem tā naudiņa ir jāsamet un jāatmaksā. Ceru, ka ģenerālprokurors šo jautājumu nokārtos, negaidot regresa prasības no Finanšu ministrijas puses. Kaitējums ir jāatlīdzina – šādu rīcību paģēr ne tikai likumi, bet arī morāle, ētikas kodeksi. Turklāt ir arī jāatvainojas. – Kurām personām prokuratūrai jāatvainojas – Krišjānim Kariņam par prokuroru nespēju panākt notiesājošu spriedumu Lembergam vai Lembergam par viņam nodarīto kaitējumu? – Prokuratūrai, kuras vārdā kaut ko tiesīgs teikt ir tikai ģenerālprokurors, ir jāatvainojas Lembergam un pie viena arī visām tām personām, un to nav mazums, kuras tiesa attaisnojusi noziegumu sastāvu neesamības dēļ. Arī Kariņam būtu jāatvainojas Lembergam par nodarīto kaitējumu. Tieši šī amatpersona radīja visu šo jucekli, tieši Kariņš vistrakāk brēca pēc Lemberga tiesāšanas. Atvainošanās būtu tikai un vienīgi apliecinājums, ka šajos cilvēkos vēl ir morāle un ētika. Ja atvainošanās neseko, tad mums nāktos atzīt, ka šajos cilvēkos morāle ir mirusi, bet prokuratūru skāris visaptverošs pagrimums. – Kurš no šā pagrimuma var izvest? – Ceru, ka būs cits ģenerālprokurors, kurš būtiski reorganizēs Ģenerālprokuratūras departamentus un sakārtos atbildības jautājumus, kurš spēs saliedēt visus prokurorus kopīgam atbildīgam darbam, un man, satiekot savus bijušos kolēģus prokurorus, vairs nebūs jādzird par nepanesamo iekšējo klimatu prokuratūrā, savstarpējām necilvēcīgajām attiecībām un darbu kā vilku bedrē. – Kā tas izpaužas? – Viens otru uzmana, izseko, neuzticas, apmelo, nomelno, pin intrigas. – Cits par citu stučī priekšniecībai? – Jā, viens par otru stučī, valda savstarpēja neuzticība un nepatika. Piemēram, prokuratūras ēdnīcā ir galdiņš, pie kura parasti sēž un ēd tikai prokuratūras vadība. Šis galdiņš tiek saukts par astoņkāji. Šī iesauka galdiņam liecina par zemākstāvošo prokuroru attieksmi pret augstākstāvošajiem virsprokuroriem un ģenerālprokuroru. Jācer, ka klimats iestādē mainīsies, kad darbu sāks cits ģenerālprokurors. Kolektīvā, kurā valda intrigas, ir pagrimums, nebrīve, meli un nodevība, no kopīga darba nav ne smakas. – Vai varat nosaukt kādu kandidātu? – Es varu nosaukt virkni personu, kas varētu būt ļoti labi ģenerālprokurora amata kandidāti, ģenerālprokurori. Nav šaubu, Latvijā ir daudz izcilu juristu ar augstiem ideāliem un nevainojamu reputāciju, juristi, kas nemeklētu kaut kādu abstraktu patiesību, kā to dara Maizītis, bet gan kalpotu likumam un tikai likumam. Diemžēl var izrādīties, ka ietekmīgi politiski spēki par katru cenu mēģinās panākt Maizīša kunga pārvēlēšanu amatā uz trešo periodu. Ja tā notiks, tad nav pat cerību, ka kaut kas varētu mainīties. – Konkrēti – kuri politiskie spēki? – Atļaujiet man tos nenosaukt. Nevienam, kurš seko līdzi politikai, nav noslēpums, ka ģenerālprokurors cita starpā šad un tad nodarbojas ar politiku. Piemēram, viņš publiski vairākkārt paziņojis, ka viņš nerunā ar Saeimas deputātiem; ja nu galīgi apstākļi spiež, tad tikai savā kabinetā. Šāds paziņojums ir politisks paziņojums. Šāds paziņojums grauj Satversmes būtību un Latvijas parlamentāro iekārtu. Tas ir Satversmes noliegums. Šāds paziņojums ir kā medusmaize virknei politiķu, tas nekavējoši tiek izmantots politiskajā cīņā, un tieši šā iemesla dēļ šāda ģenerālprokurora rīcība ir vistīrākā nodarbošanās ar politiku. Turklāt, ja jau ģenerālprokurors publiski paziņo, ka viņš nerunā ar Saeimas deputātiem, tad mums atliek domāt, ka deputāti ir teju noziedznieki. Bet tā nav! Es personīgi pazīstu 70% parlamenta locekļu. Katrā frakcijā strādā godprātīgi cilvēki, kas mēģina īstenot savu vēlētāju intereses – dažreiz veiksmīgi, dažreiz neveiksmīgi un kļūdaini. Bet ģenerālprokurors šādu politisku paziņojumu rezultātā gūst sev politiskas dividendes, un tas ir vairāk nekā nožēlojami. Piemēram, ģenerālprokurora nesenais uzbrukums Saeimas deputātam Mārtiņam Rozem. Ģenerālprokurora publiska vēršanās pret Saeimas deputātu arī ir politiska darbība. Jebkurš Saeimas deputāts var iesniegt savus priekšlikumus likumu grozījumiem. Ja ģenerālprokurors atļaujas kritizēt parlamenta locekli par viņam nevēlamu likuma grozījumu iesniegšanu, tad tā faktiski ir politiska darbība, kuru strikti aizliedz likums. Ģenerālprokurors nedrīkst nodarboties ar politiku, viņš nedrīkstēja publiski kritizēt deputātu Rozi, jaukties deputāta darbā, nomelnot viņu sabiedrības acīs. Ļaunums, kuru nes ģenerālprokurora politiskie paziņojumi, ir tik šausmīgs, ka to pat grūti novērtēt. Diemžēl Latvijā nav amatpersonas, kas drīkstētu ģenerālprokuroram ko aizrādīt. – Par uzdrīkstēšanos piedāvāt grozīt Prokuratūras likumu Rozi kritizēja ne tikai ģenerālprokurors. Rezultāts ilgi nebija jāgaida – Roze no saviem priekšlikumiem atteicās. Tomēr jautājums palicis neatrisināts. Vai prokuroriem nav jāuzņemas atbildība par cilvēktiesību pārkāpumiem? – Prokuratūras likumā noteikti būtu jāparedz, ka prokurors nes atbildību arī par cilvēktiesību pārkāpumiem. Tāpat pareizs un loģisks bija Rozes kunga priekšlikums par ģenerālprokurora kandidātu loka paplašināšanu. Gan advokāti, gan notāri, gan citi ar tiesu varu saistīti juristi var profesionāli pildīt ģenerālprokurora pienākumus, ja viņi ir augstas klases juristi, kuri pārzina likumus. Ģenerālprokuroram ir jābūt labam juristam, ar to būtu jāsāk, jo ģenerālprokurors ir vienīgā amatpersona valstī, kas var novērst zemākstāvošo, nepieredzējušo prokuroru kļūdas, atcelt šo prokuroru nelikumīgos lēmumus, novērst cilvēktiesību pārkāpumus, kas var rasties no prokuroru darbības. – Jūs nesen minējāt, ka ģenerālprokurors drīkstētu būt amatā ne vairāk kā divus termiņus – līdzīgi kā Valsts prezidents. – Noteikti šis princips būtu jāiestrādā arī Prokuratūras likumā. Pieļauju, ka politiski motīvi atkal izraisīs milzīgu stīvēšanos ap ģenerālprokurora amata kandidātu. Ja būtu šāda norma, problēma atkristu. Kandidētu jauns cilvēks ar jaunu skatījumu un jaunām idejām. Cilvēkos rastos cerība, ka kaut kas mainīsies. Ģenerālprokurors, kurš desmit gadus nostrādājis šajā amatā, ir apaudzis ar stereotipiem, savām simpātijām, antipātijām. Viņš ir kā vecs koks, kas apaudzis ar piepēm, kuras vajadzētu, bet nevar nokratīt. – Ja jūs būtu parlamenta loceklis Rozes kunga vietā, kā jūs rīkotos šādā situācijā? – Ja ģenerālprokurors būtu atļāvies iejaukties manā deputāta darbā, es būtu nekavējoši sācis nepieciešamo deputātu parakstu savākšanas procedūru, lai ierosinātu ģenerālprokurora darbības izvērtēšanu Augstākajā tiesā. Visiem parlamenta locekļiem būtu jāsaprot, ka tikai viņi paši var nepieļaut nelikumīgu iejaukšanos parlamenta darbā. Es nepieļautu, ka pa manu galvu prettiesiskā veidā staigā ģenerālprokurors – amatpersona, kurai arī es esmu uzticējis gādāt par tiesiskumu un kārtību valstī. Domāju, ka pēc šādas manas reakcijas otrreiz ģenerālprokurors šādu soli vairs neatļautos. – Nebaidāties, ka pēc šīs intervijas publicēšanas prokuratūra pret jums vērsīs represijas? – Nē! Esmu godīgi atbildējis uz jūsu jautājumiem, paudis savus uzskatus, izmantojis Satversmē noteiktās un garantētās brīvības. Paldies Dievam, Satversmes 100. pants vēl mani sargā un katram cilvēkam šajā valstī ir tiesības brīvi teikt to, ko viņš domā!

Piekrītu ELIZABETEI ,ja to lemt netiesīgo pensionāru vietā sēdētu vairāki zvērināti piesēdētāji,tad prokurors kopā ar tiesnesi nevarētu dzīt demagoģiju un ņirgāties par cilvēkiem.

Ir vienkārši pretīgi lasīt to vāvuļošanu, kas bija tajā lietā un tos formulējumus - lūk, esot radītas sekas valsts pārvaldība un tā tālāk, bla, bla, bla, ba. Kur vēl smieklīgāku liekulības un melu tirgu, reāli smagas sekas bija JL deputāta O.Grīnberga nelielikšana vieta, kur ne par ko saņemt milzīgu algu un atdot otkatu JL melnaja un baltajā kasē. Par cik minētā deputāteļa nokļūšana pie bezmaksas siles aizkavējās, tas Jl kasei radīja nopietnus zaudējumus. Tās arī ir tās "smagās sekas" un "būtiskais kaitējums" par ko iespringa pērkamie prokurori. Beidziet smīdināt - JL esot valsts. Aizbrauc uz ameriku, tur tādus K.Kariņus pie katras miskastes var atrast, bet atbraucot muļķu zemē, šos uzreiz ceļ ministru kārtā. Tāpēc jau mums tā Latvija tādā stāvoklī ir, ka katrs idiots ir laists pie iestāžu diriģēšanas un nodarbojas ar savu biznesa interešu bīdīšanu. Mums nav valsts, musm ir partijas, kuras katra personīgi uzskata sevi par valsti un pēc katra konkurentu ( tādu pašu bandītu) uzbrauciena partijai notiek kviekšana par uzbrukumu vai "izņirgāšanos" par "valsti".

labi ka maksatualetē neliek uzrādit personas kodu un praktiski tas jau vairsnav nekāds personas kods ,bet ja augstākās amatpersonasun to rikojumu sastādītāji nepilda likuma burtu tad nu Lembergam taisnība :būtu izpildijis bez koda ari vareja būt vainigs un sšajā valstī tomēr par visām neizdarībām prasās personīgā matrialā atbildiba , nezinu vai ir tagad jēdziens trešā persona procesā kurai šai gadijumā janes bija matrialā atbildiba lemberga labā nevis valsts budzetam un te nu ari derētu varbūt ,,Pareh ,,lieta ja tāda būs , faktiski amatpersona par savu muļķibu nenes nekādu atbildibu kā šeit augstiem kungiem vajag- saucu pie atbildibas kas būs tas būs

Piekrītu Elizabetei,jo atceroties savu tiesu,man stāv acu priekšā šīs kuslās tantiņas kuras patiesi bija sašutušas par tiesneša un prokurora demagoģiju,bet sēdēja viņas tikai lai parakstītos,jo tiesneša un prokurora tandēms visu jau bija izlēmis.Ja piesēdētāji būtu vairāki un zvērināti,tad varētu cerēt uz taisnīgu tiesu.

Tā nu ir lieta, kas nosmīdināja visu Latvijas juristu sabiedrību sevišķi KNAB un prokuratūras neveiklais formulējums - "neizmantoja savas likumā noteiktās tiesības.......", muahahahahaha, muahahahaha, par tiesību neizmantošanu tagad liksim cietumā?!!!!!! Idioti un dauņi, kas izpildīja šo K.Kariņa pasūtījumu, ja būtu kvalificējuši kā valsts amatpersonas bezdarbību pēc KL 319.panta, tad vēl vismaz kaut cik sakarīgāk izklausītos. Starp citu K.Kariņš nemaz neslēpa, ka "ar to visu tiks galā KNAB...." un paziņoja to publiski. Pēc KNAB likuma un kriminālprocesa likuma KNAB ir piekritīgas tikai krimināllietas un noziegumi korupcijas jomā t.i. viss, kas ir saistīts ar kukuļdošanu, kukuļņemšanu un starpniecību, bet šie acīmredzami pārkāpjot visas likumu prasības un savas pilnvaras ierosina lietu par JL deputāta - O.Grīnberga neielikšanu siltā amatā pēc K.Kariņa pavēles. Pēc tik publiski acīmredzamas KNAB atkarības man zuda jebkādas ilūzijas par viņu godīgumu un nepolitiskumu, sevišķi, ja vēl ņem JL Rēzeknes burtnīciņu izbeigto lietu un repšes attaisnošanas lietu netīro ofšoru pārbaudes lietās, tad secinājumi tur ir viennozīmīgi - KNAB un ĢP ir JL kabatas represīvās iestādes. Tā, ka nevajag te liekuļot un bļaut kaurt ko tipa "Lembergs izņirgājās par valsti....", nē, ne par valsti, bet par trulajiem JL deputātiem, ministriem un viņu stulbajiem pakalpiņiem - izmeklētājiem un prokuroriem. JL ar savu K.Kariņu nav valsts, tie ir cilvēki no ielas, bez nojēgas par politiku kā tādu, kur nu vēl elementāru pieauguša cilvēka prātu un kultūru. K.Kariņa bērnišķīgais lepnums un totālais stulbums liedz viņam nosūtīt Lembergam atsevišķu precizējošo rīkojumu, kur būtu tie Grīnberga dati. Ar vienu tādu papīrīti konflikts būtu izmelts - tā vietā K.Kariņš izvēlējās konfrontāciju un nācās savākt 90 sējumus papīrīšu un tērēt valsts resursus. Par šo afēru un valsts līdzekļu izsķērdēšanu praktiski jātiesā vainīgās personas.

Varbūt šādas muļķīgas tiesu prakses varētu kļūt par precedentu un iemeslu, lai arī Latvijas tiesās ar likumu ieviestu zvērinātos piesēdētājus. Skatoties jauko Mihalkova filmu "12" par to gribi vai negribi aizdomājas katrs. Ja stulbajās Lemberga tiesās piedalītos 12 zvērināti piesēdētāji, diez vai būtu vajadzīgas 3 tiesas sēdes.

Es arī cietu no prokuroru un tiesnešu karteļa,ienīstu viņus kā sugu,viņi ir izdzimteņi kam baudu sagādā citu cilvēku pazemošana,šie amati ir diagnoze.

Varbuut tomeer cieniijamaa tiesnese vaareeja godiigi atziit, ka lieta tika izskatiita peec likuma burta nevis peec likuma gara, buutiibas. Lembergs vienkaarshi iznjirgaajaas par valsti. Un turpina to dariit piedzenot komensaaciju. Kaadeelj cieniijamaa tiesnese to nevareeja godiigi un atklaati atziit? Vai arii vinja patieshaam taa nedomaa?!

neskaitāmas tiesas mūsu valstī nav ieguldīto resursu vērtas,cilvēkus vazā pa tiesām nepamatoti,tikai tāpēc,ka kādam gribas,prokurorus un tiesnešus vai nu uzpērk vai iebaida un tiesa notiek.Kāpēc šajā jomā ,krīzes apstākļos,nepievelk jostas.Būtu interesanti uzzināt,cik valstij izmaksā trīs instanču tiesas vienā lietā,ja cilvēku attaisno.un cik gada laikā valsts izmaksā kompensācijās par neslavas celšanu.

jā, noziedzniekus un afēristus nav ko sodīt. novēlu tev tikt viņu apjātam.

Neaizstāvu Lembergu, bet nu MANU naudu tērēt par šo teātri, ta lai tērē tavu ne sabiedrības !!